Es pielecu kājās un metos uz durvju pusi. Es redzu, ka vīrietis slēdz ciet durvis un pie sevis nolamājos.
Es uzmetu skatienu Railijai. – Sazvani visus, parūpējies par Eivu un..
-Es visu izdarīšu, ej, - draudzene satraukti čukst un pamet man jaku.
Es to uzrauju virsū, paloku galvu un paveru durvis. Džeisons dodas prom pa tukšo gaiteni. Veiksme ir manā pusē, jo ārā ir nakts un ir mazāka iespēja, ka Džeisons pieķers mani viņu izsekojam.
Kad es viņu vairs neredzu, es izmetos pa istabas durvīm un sekoju vīrietim pa pēdām. Viņš iziet no viesnīcas, un es ceru, ka viņš ies ar kājām, nevis kaut kur brauks. Man atkal paveicas.
Esmu satraucies, un man viegli trīc rokas. Es uzvelku kapuci un sažņaudzu ādas cimdos tērptajās rokās, masku, kas man ir līdzi. Es to vēl nevelku virsū, jo ik pa laikam es ieraugu vēl kādu cilvēku un es izskatītos aizdomīgāks ar masku virsū.
Es ieturu distanci, lai viņš mani nepamana, bet nekad nepazaudēju viņu pavisam. No sākuma man nav skaidrs, kur vīrietis iet, bet tad saprotu, ka viņš dodas uz vienu no nedrošākajiem rajoniem, kur var iegādāties kontrabandu. Es no laimes gandrīz palecos. Viss iet kā pa sviestu.
Es ceru, ka Railija ir izdarījusi savu daļu un piezvanījusi Kurtam un citiem. Mans telefons ir savienots ar Railijas un meitene zina, kur es atrodos un kur citi var mani atrast. Mēs ejam jau vairāk, kā pusstundu un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai viņi varētu šeit uzrasties.
Tajā brīdī viņš apstājas un apgriežas riņķī. Es strauji pieploku pie mājas sienas. Kādu brīdi viņš skatās tukšumā un man liekas, ka Džeisons mani neieraudzīs, bet es kļūdos.
-Ko tev vajag? Kāpēc tu man seko? – viņš uzbrēc šķietami tukšam gaisam.
Viņš sāk nākt uz manu pusi. Es saprotu, ka man nebūs izvēles, bet stāties viņam pretī vienam pašām. Lai, kā man gribētos parādīt viņam to, kas es esmu, es esmu gudrāks un strauji uzvelku masku. Man nevajag, lai viņš mani atpazītu un pēc tam man rastos problēmas ar policiju.
Kad viņš ir man pavisam tuvu, es nostājos viņam pretī.
-Ko tev vajag? – viņš nošņācas.
Es neatbildu. Tad es redzu, ka viņš ieliek roku kabatā, it kā taisītos izvilkt pistoli. Es reaģēju uzreiz. Es speru trīs garus soļus uz priekšu un uzgrūžos viņam virsū. Džeisons nokrīt zemē, un viņam no rokas izkrīt pistole. Mana dūre triecās pret viņa seju.
Viss izskatās sarkans, tik ļoti dusmīgs es esmu. Es iesitu viņam vēlreiz. Un vēlreiz. Tad es jūtu dūrienu sev sānos. Tas nav ļoti dziļš, jo man virsū ir ādas jaka, kas mani nedaudz pasargā, taču tas tāpat mani izsit no līdzsvara un es sagrīļojos.
Tas dod Džeisonam iespēju gūt virsroku. Viņš iesit man pa seju. Uz brīdi esmu viegli apdullis, bet es situ atpakaļ. Vīrietis izvairās no mana sitiena un pieliecās uz sāniem, lai paņemtu pistoli, kas mētājas blakus.
Viņš pasmaida un notēmē to pret mani.
Eiva.
Es guļu sarāvusies kamoliņā un gaidu, kas notiks, tad, kad Džeisons atnāks atpakaļ, kad dzirdu grabināšanos gar istabas durvīm. No sākuma es domāju, ka tas ir Džeisons, bet viņam ir atslēga.
Tad es iedomājos, ka tas varētu būt Liams un reizē jūtos atvieglota, ka viņš, par spīti tam ko teicu, nav mani pametis, un reizē jūtos dusmīga, ka viņš man neklausīja.
Es pieceļos sēdus, jo grabināšanās gar durvīm nerimstas. Es saprotu, ka viņš mēģina uzlauzt durvis. Es tās atvērt nevaru, jo Džeisons šoreiz mani ieslēdza, jo es visu laiku esmu centusies no viņa izvairīties. Pagaidām tas ir izdevies, bet man nav ne jausmas, cik ilgi tas turpināsies.
Tad durvis atveras un, man par milzīgu pārsteigumu, tajās parādās Railija.
-Mums ir plāns, kā dabūt Džeisonu aiz restēm. Liams visu nokārtos, bet mums ir jāiet prom no šejienes.
