Kad trešdienas vakarā ierodos pagrabā, tur neviena nav. Es nekad dzīvē neesmu bijusi pirmā uz tikšanos, tāpēc es domāju, ka varbūt tā ir atcelta. Kādu brīdi es pagaidu, bet tad es sāku nervozēt un nolemju piezvanīt Railijai.
Tajā brīdī pa durvīm ienāk Liams un pārlaiž skatienu tukšajai telpai. Viņš brīdi pamīņājas un uzmet man neizpratnes pilnu skatienu. Tad es izdzirdu slēdzenes klikšķi un saprotu, ka kāds ir aizslēdzis durvis no ārpuses.
Mēs esam sabotažēti.
-Railij, atver tās sasodītās durvis, - Liams sauc, stāvot pret mani ar muguru.
-Durvis paliks aizslēgtas, līdz jūs izrunāsieties, - meitene uzjautrināti atsauc.
-Atver durvis! Tagad! – viņš iebrēcas.
-Nē! – Railija līksmi atsaucas.
Nekad neesmu vēlējusies kādu nogalināt vairāk nekā tagad.
-Tad tu varēsi gaidīt, līdz pienāks pastardiena, - puisis dusmīgi atbild. Šajā jautājumā es viņam piekrītu.
Liekas, ka sen neesmu uz Liamu skatījusies. Lielāko daļu laika, es cenšos izlikties, ka viņš neeksistē, jo tā ir vieglāk. Manam skatienam paveras viņa matu ērkulis, kas pēdējā laikā vairs nav gludi saglausts, arī viņa drēbes šķiet vienkāršākas un nedaudz saburzītas.
Arī es esmu atvadījusies no tumšās lūpukrāsas un tiešām uzrauju no skapja pirmo, kas pagadās, nevis pavadu laiku izdomādama visbriesmīgākās kombinācijas. Spogulī neesmu skatījusies dienām un esmu pārliecināta, ka izskatos vienkārši briesmīgi.
Mēs abi esam viens otru pabojājuši.
-Railij, es tevi novākšu, kad tu atvērsi durvis. Tu nevari mūs te paturēt mūžam.
- Tavi draudi mani neietekmē. Un es neteicu, ka mūžam. Tikai tiklīdz jūs izrunāsieties un salabsiet.
-Tad tiešām mūžam, - es nomurminu. Puisis pagriežas pret un uzlūko manu ar tādām dusmām sejā, ka es nodrebu. Liams izskatās noguris un saņurcīts, jo zem acīm ir tumši riņķi un uz zoda ir daži bārdas rugāji.
Tad Liams novērš skatienu un apsēžas pretējā pagraba pusē. Es sekoju puiša paraugam, jo ja tic Railijai, tad mums šajā pagrabā ir jānomirst.
Man nav ne jausmas, cik daudz laika paiet klusējot un ignorējot vienam otru. Varbūt tās ir minūtes, bet varbūt stundas, bet ir tāda sajūta, ka mēs esam šeit ieslēgti jau dienām. Es esmu izvilkusi savu kladi un sākusi ķēpāties. Es centos rakstīt, bet nevaru koncentrēties. Liams sēž starp spilveniem un nav pakustējies.
Es pieceļos kājās un pieeju pie durvīm.
-Railij, mēs esam izrunājušies, tu vari laist mūs ārā, - es blefoju, jo nevaru izturēt vairāk nevienu minūti kopā ar viņu.
-Tad kāpēc es to nedzirdēju? – meitene atsauc.
- Tā bija klusa saruna.
Es dzirdu, kā meitene iesmejas. – Tam pat tu netici. Es runāju nopietni. Man ir visa nakts. Es esmu sarunājusi ar apkopēju, lai ļauj mums šeit palikt. Jūs netiksiet ārā, līdz nebūsiet izlīguši.
Es atspiežos pret durvīm un dziļi ieelpoju.
-Kāds tev no tā labums? - es padevusies vaicāju.
Kādu brīdi valda klusums. – Tici vai nē, Eiva, bet man patīk, ka mani draugi ir laimīgi. Un jūs viens bez otra esiet vienkārši nožēlojami.
-Tā nu nav tava darīšana, bet man viss ir labi. Un viņam arī. Mēs visu esam izrunājuši.
-Paklau, es arī labprātāk būtu kaut kur citur, nevis auklētu divus bēbjus, - meitene aizkaitināta nosaka. – Es arī esmu šeit iesprūdusi kopā ar jums.
- Un diez kura vaina ir tā, - noburkšķ Liams. – Labi mēs runāsim. – Railij, pasaki Eivai, ka tā ir viņas vaina, ka mēs esam te.
-Ko? – es aizsvilstos, un viss mans bezspēcīgums pazūd. – Railij, pasaki Liamam, ka tā ir viņa vaina, jo tu esi viņa draudzene un viņš neapjauta, ka tev kaut kas tāds ir padomā!
-Railij, pasaki Eivai, ka viņa nesaprot, par ko es runāju!
-Railij, pasaki Liamam, ka es saprotu to, ka viņš ir sasodīti augstprātīgs pakaļa!
-Railij..
-Beidziet mani izmantot kā mobilo sakaru operatoru! - meitene iesaucas. – Un manis te nav.
