local-stats-pixel

Liesmu pieskārieni (46)17

 326  0

Liesmu pieskarieni (45)

Mēs abi divi guļam uz virtuves grīdas, jo guļamistaba bija pārāk tālu.

-Tu neļāvi apēst man savas pankūkas, - es sūdzos

-Ko, lai saka, es biju izsalcis pēc kaut kā cita un tu neiebildi, - Liams mierīgi atbild.

-Jo tu neļāvi man iebilst, - es atcērtu. Bet patiesībā par to domāju, tiklīdz kā ieraudzīju viņu, cepot pankūkas un muļķīgi dejojot. Nezinu, kāpēc tas padarīja viņu vēl pievilcīgāku, ja tas vispār ir iespējams.

Man Liams patīk labāk, kad viņš nav iegājis savā rūpīgi izveidotajā tēlā. Šim Liam mati slejas uz visām pusēm, nevis ir rūpīgi ieveidoti un apģērbs ir parastāks. Šis Liams neizvērtē katru savu sejas izteiksmi un vārdus, ko saka. Viņš nav Liams Kingstons.

Puisis pieceļas un sniedz man roku. Kad es to saņemu, viņš uzrauj mani augšā un es ietriecos viņā.

-Tev ir jābeidz tā darīt.

Viņš tikai pasmaida, un parādās tā sasodīti apburošā bedrīte.

Es paceļu roku un maigi pieskaros tai.

-Man tā patīk, - es klusu atzīstos.

-Tiešām? – viņš saviebjas. – Man gan ne. Tā mani padara bēr..

-Apburošu, - es viņu pārtraucu un iekožu mēlē par savu izrunāšanos.

Liams pasmaida plašāk.

-Man patīk tavas lūpas. – Viņš pieskaras tām ar pirkstu galiem, un es notrīcu.

-Man patīk tavas acis, kad tās apspīd saules gaisma, - es atzīstos.

-Man patīk tavi mati.

Ir mana kārta saviebties. – Es domāju tos noskūt.

-Nedari tā. – Puisis virpina manu matu šķipsnu un ir aizvēris acis.

Es kādu brīdi uz viņu skatos, tad pieliecos viņam tuvāk un noskūpstu viņu. Jo es nespēju pretoties sajūtai, ko rada viņa lūpas saskaroties ar manējām. Šoreiz viņš pavisam maigi pievelk mani tuvāk un skūpsts ir citādāks. Kaut kādā ziņā nozīmīgāks. Man galvā ieskanas avārijas zvans.

-Liam, - es nomurminu, - mums ir jāiet uz skolu.

-Skola nekur nepazudīs. – Viņš vēl aizvien man tur.

-Mēs esam draugi ar dažiem uzlabojumiem. Tādi nekavē skolu viens otra dēļ.

-Zinu, - Puisis nopūšas un atlaiž mani.

Es saģērbjos, paņemu savu somu, jau sāku doties uz durvju pusi, kad Liams mani aptur.

-Kas ir? – es jautāju.

-Eiva, lekcijas sākas pēc piecām minūtēm, un mēs mācāmies vienā kursā. Mēs, protams, brauksim kopā.

Es vilcinos. – Cilvēki jau runāja par mums, jo mēs bijām kopā ballē. Mēs nekomunicējām visiem redzot, un runas sāka apklust.

-Man likās, ka tev ir vienalga, ko visi domā.

-Tā ir, bet tev gan nav.

-Ja es negribu, lai mūs redz kopā, tad es nepiedāvātu. Man liekas, ka norunājām mēģināt sarunāties ārpus rakstnieku sanākšanām, ne tā?

-Skolā?

-Bet..

-Sarunāties kā draugiem.

Es nopūšos un pamāju ar galvu.

-Divas minūtes, - puisis nozūd vannasistabā.

Man ir laiks nedaudz aplūkot puiša dzīvokli, jo vakar tas nebija man ne prātā. Tas ir plašs, gaišs, un man tas patīk. Tas nav tāds, kādu es to iedomājos. Viņš nav tāds. Nekas nav tāds, kāds man šķita. Es sāku visu apšaubīt. Un par to man ir jāienīst sevi. Bija vieglāk, kad es Liamu ienīdu.

Puisis, kas iznāk no vannasistabas, vairs nav man pazīstams. Viņa mati ir atglausti, drēbes perfektas un seja nocietināta.

-Braucam?

-Tu pavadi vairāk laiku pie spoguļa nekā es, - noburkšķu.

-Acīmredzami, - viņš nopietni nosaka.

Es samiedzu acis.

-Es jokoju. Man patīk, kā tu ģērbies. Tu ģērbies tā kā tu pati. Es nevaru tevi iedomāties džinsos un džemperī.

Ja vien tā būtu, Liam. Bet arī man ārējais tēls ir maska, tāpat kā tev. Patiesībā, es neesmu tāda, kā tu domā. Un, ja tu uzzinātu patiesību, tu bēgtu no manis.

Skaļi es saku: - Jo tev nav diez, ko laba iztēle. Kā nekā lielāko daļu grāmatas esmu uzrakstījusi es.

Liesmu-pieskarieni-47

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 17

0/2000

Eivai vajag riktīgi uzšaut pa pakaļu.

 18  0 atbildēt

Vari šodien ielikt vēl vienu, pretty pleeeeaase?  emotion 

 8  0 atbildēt
Mhm. Noslēpumainā Eiva!!!
 5  0 atbildēt

Un, kad mēs uzzināsim Eivas noslēpumu?..

 0  0 atbildēt