Liams.
-Kāpēc? – viņa jautā un ieskatās man acīs. Uz īsu mirkli es aizmirstu to, ko gribēju teikt. Es nekādi nespēju viņai pretoties. Pēdējās dienas ir bijušas elle un paradīze zemes virsū. Es gribēju ar viņu parunāt, bet man nebija ne jausmas kā to izdarīt, lai viņa mani pavisam neatraidītu. Es pats sevi ienīstu par to, ka viena sasodīta meitene spēj mani tā kontrolēt. Tas ir tik stulbi. Bet būt kopa ar viņu, runāt ar viņu, ir labi. Es pat teiktu, ka tas ir nedaudz mierīgi. Eiva nomierina manī visu laiku esošās dusmas.
-Mēs visu laiku strīdamies, jo starp mums ir enerģija, kuru vajag kaut kur likt. Un bibliotēkā starp Šekspīru un Džeinu Ostinu, mēs šo enerģiju izlādējam. Vismaz nedaudz, - es nopūšos. Man liekas, ka es nekad neesmu skūpstījies ar meiteni vairākas reizes un nepārgulējis ar viņu jau pirmajā vai otrajā reizē. Ar viņu ir citādāk, lai gan nevar teikt, ka es par to nedomāju.
-Iespējams, tev taisnība, - Eiva nomurmina un viņas vaigu galos parādās viegls sārtums. Es pie sevis pasmaidu. Vismaz viņa to nenoliedza. Būtu tik viegli pieliekties meitenei tuvāk, esmu drošs, ka viņa nepretotos, bet mums ir jāparunā.
-Man vienmēr ir taisnība, - es viņu pakaitinu.
-Visi augstprātīgie pakaļas vienmēr tā domā, - viņa nošņācas.
-Atkal vecā dziesma?
- Mēs atkal sastrīdējāmies, - viņa iesaucas un atgāz galvu atpakaļ. Es noriju siekalas. Viņas kakla izliekums ir īpaši kārdinošs.
-Laikam starp mums atkal ir sakrājusies enerģija, kuru nepieciešams izlādēt. – Es piemiedzu meitenei ar aci, negaidīdams tādu reakciju, kādu saņemu.
Uz brīdi viņa sastingst uz mani blenž ar samiegtām acīm, un man šķiet, ka viņa man metīs ar grāmatu pa galvu, bet Eiva izdara kaut ko pilnīgi pretēju.
Viņa pieliecas man tuvāk un noskūpsta mani. Es mēģinu Eivu pievilkt sev tuvāk, lai paildzinātu skūpstu, kad meitene atraujas no manis un apsēžas savā vietā.
Es samirkšķinu acis. Kāpēc viņa liek man tā justies! Tas ir neciešami!
-Man šķiet, ka ar to nepietika.
-Mēs neko neesam izrunājuši, - meitene sakrusto rokas, liekot saprast, ka, ja viņai vēl pieskaršos, tad tiešām manā virzienā lidos kāda grāmata.
-Pie kā mēs palikām? – es vaicāju.
-Par to, ko, lai mēs iesākam. Liam, tev ir jāzina, ka es negribu attiecības, - meitene nopietni atzīstas.
-Tad tu esi tāda vienīgā man zināmā meitene, bet, ja mēs runājam atklāt, tādas nevēlos arī es. Vismaz ne tādas, kā visi domā tām ir jābūt.
- Ko tu no manis gribi? – viņa asi vaicā.
-Un tu no manis? – es jautāju, negaidīdams, ka viņa atbildēs godīgi.
- Varbūt to pašu, ko iepriekš. Rakstīšanu kopā, strīdēšanos, to, kas notiek starp bibliotēkas plauktiem, un tagad varbūt arī parunāšanos. Nekādas puķītes, melus un izlikšanos.
Es pārsteigti skatos uz viņu. – Tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība, - es saraucu pieri. – Tas pats bija arī manā prātā.
-Kāpēc tā? Pēc tā, ko tu padomāji par mani, man tevis ir žēl. Tu dzīvē laikam esi saticis tikai tādas meitenes, kam vajag naudu, skaistus vārdus un melus.
-Tā laikam. Varbūt es neticēju, ka tāda meitene kā tu eksistē, - es atzīstos.
-Man šķiet, ka runājām iztikt bez sentimentalitātes, - viņa saviebjas.
-Tā nav sentimentalitāte. Tā ir patiesība. Mēs sarunājām arī bez meliem, - es paskaidroju.
Eiva pamāj ar galvu, un kāda matu šķipsna aizkrīt priekšā acīm. Es vēlos to atglaust viņai aiz auss.
-Teiksim patiesību, lai nesanāk tā kā attiecībās. Tas, ko mēs esam izlēmuši, tiešām izklausās pēc draugiem ar dažiem uzlabojumiem, - viņa pasmaida. Tajos retajos brīžos, kad meitene smaida, tas izgaismo visu viņas seju un padara asos vaibstus maigākus. Es domāju par to, ko viņa slēpj. Es gribētu, lai Eiva smaida visu laiku.
-Tātad esam vienojušies.
