Liams
-Man nav atbildes, - es norūcu.
-Man arī ne.
Mēs kādu brīdi viens uz otru blenžam. Es cenšos fokusēties tikai uz viņas acīm, bet viņas lūpas turpina ieslīdēt fokusā.
-Kārtējas blenšanas sacensības? – es jautāju.
Meitene aizkaitināti nošņācas un novērš skatienu. Tā ir pirmā reize.
-Mēs varam mēģināt būt dr... nē, es to vienkārši nespēju izrunāt. Mēs varam mēģināt būt paziņas.
-Mēs esam paziņas jau no pirmā kursa, - es aizrādu.
- Mēs varam būt labi paziņas, kas kopā raksta lielisku stāstu, bet citādi nekontaktējas. Starp citu, tev ir jābeidz uzrasties bibliotēkā.
-Tā ir skolas bibliotēka, Eiva. Man vajag grāmatas. Un mēs nevaram būt nekas labs. Es tikai domāju, ka mums ir jāievēro miera stāvoklis, tāpat kā Evijai un Nianam. - es nopietni saku.
-Starp mums ir kara stāvoklis? – Meitene iespurdzas. – Laba vārdu izvēle.
Es izpūšu elpu. – Tu esi neciešama.
-Tu esi tāds pats.
Kad meitene izrunā šos vārdus, es atceros, ka Railija teica, ka mēs esam līdzīgi un abi slēpjam savu patieso es. Viņa to rāda tikai tam puisim Brendonam un es Railijai. Un kādu daļu no mums pašiem, ar rakstīšanu, mēs rādām viens otram. Tomēr, kad ir jārunā par mums pašiem, mēs abi noslēdzamies un strīdamies.
-Es piekrītu par lieliskā stāsta rakstīšanu, bet mēs varam mēģināt būt draugi, kas satiekas tikai pirmdienās un trešdienās, un kaitina viens otru normas robežās. Kā tas izklausās? – es piedāvāju.
Meitene kādu brīdi apdomājas. – Es piekrītu šim piedāvājumam. Bet tad jau redzēs, kā mums tas izdosies.
Kādu brīdi mēs abi klusējam, nezinot, ko iesākt. Tas šķiet dīvaini. Mēs esam salīguši mieru.
-Mēs varētu parunāt, - meitene ierosina.
-Par ko? – es apmulstu un tajā pašā sekundē gribu sev iebelzt pa galvu. Es spēju apburt jebkuru meiteni, bet ar viņu, dažreiz es vienkārši aizmirstu, kāpēc man to vajadzētu darīt.
-Tāpat vien. Draugi tā dara.
-Labi, - es paberzēju deniņus. – Kāds ir tavs mīļākais saldējums?
Eiva pasmaida. Smaidot viņa izskatās skaistāka. – Pistāciju. Tavs?
-Ananāsu.
-Pat mūsu saldējumus sajaucot kopā, sanāktu kaut kas briesmīgs, - viņa nopūšas.
-Neesi tik pārliecināta. Dažreiz vistrakākās kombinācijas ir tās labākās. Saldējumu, - es piebilstu, ja nu kādam kaut kas nebūtu skaidrs. – Kādu vienu lietu tu ņemtu līdzi uz nepadzīvotas salas?
-Vienkārši. Jahtu. Tu?
-Es biju gaidījis atbildi – šampūnu. Jahtu nevar ņemt līdzi.
-Kāpēc gan ne?
-Jo tad tu uzreiz aizbrauktu atpakaļ.
-Tā jau ir tā jēga.
-Tā šī spēle nedarbojas, - es satricināts izbraucu ar roku caur matiem.
-Tu prasīji vienu lietu, tu neuzstādīji nekādus notiekumus. – Viņa sarauc uzacis.
-Normāli cilvēki saprot, ka ja tevi aizsūta uz neapdzīvotas salas, tu ņem līdzi nazi, ēdienu, telti vai kait ko tamlīdzīgu!
-Kurš to teica? Vai ir kaut kādi noteikumi, ko drīksti un nedrīksti ņemt līdzi uz neapdzīvotas salas?! – viņa iesaucas.
-Tas jau sāk kļūt absurdi! Mēs nevaram uzdot viens otram divus jautājumus nesastrīdoties! – Es dziļi ievelku elpu
- Es jau teicu, ka tā draugu būšana izgāzīsies, - viņa nikni iesaucas un atkrīt atpakaļ krēslā. Es nebiju pamanījis, cik tuvu, viens otram bijām pieliekušies strīdoties.
-Man arī tā sāk šķist. Evija un Nians varbūt salīga mieru, bet mums līdz tam vēl ir tālu.
-Mūsu pamiers ilga veselas piecas minūtes, - viņa nomurmina.
-Man liekas, ka tikai trīs.
Meitene dziļi ieelpo. – Man radās ideja. Varbūt uzrakstām kādu nodaļu? Galu galā, tāpēc tu šeit atnāci.
