Eiva!
Cik ļoti es gribētu, lai tev nekad nav jālasa šī vēstule, bet ja tu šobrīd to lasi, tas nozīmē, ka manis vairs nav un man žēl par to. Mēs visi gribam dzīvot mūžīgi, bet tas nav izdarāms. Nebēdājies par mani, mīļā. Es esmu sapratis, ka nāve ir draugs. Nāve nav ienaidnieks.
Manā dzīvē ir bijis tik daudz laimes, cik daudzi cilvēki nepiedzīvo visā mūžā, tāpēc es vairs neraudu. Es vairs nebēdājos. Es nedusmojos. Es esmu pateicīgs. Eiva, es esmu pateicīgs tev, ka tu ienāci manā dzīvē un paliki ar mani līdz pašām beigām. Es ticu, ka mēs vēl satiksimies, bet ceru, ka tas nenotiks vēl ilgi laiku. Es ceru, ka tev būs gara un laimīga dzīve. Es ceru, ka tu atradīsi kādu, kas tevi mīlēs tikpat ļoti, cik es mīlu tevi.
Es zinu, ka ir bezcerīgi lūgt tevi, lai tu nesēro, bet nedari to ļoti ilgi. Lūdzu, izdari to manis dēļ. Lūdzu, smejies, priecājies un mīli no visas sirds. Dzīvo dzīvi par mums abiem. Ja tu man jautā, es jūtos vainīgs par to, ka tu mīli mani, jo es tavā dzīvē esmu ienesusi tik daudz sāpju.
Tas man atgādina to vakaru, kad mēs abi gulējām viens otram blakus, un es atkal pārlasīju mazo princi. Tu man vaicāji, kāpēc es šo grāmatu lasu atkal un atkal, es tikai pasmaidīju un turpināju lasīt. Eiva, nekas nav mūžīgs. Ja kādu pieradina, tad var gadīties, ka sāpēs. Sāpēs ļoti, bet, ja mēs atrastos mainītās lomās, tad es tāpat ļautu, lai tu mani pieradini, jo daži gadi kopā ar tevi, ir labāki nekā nebūt ar tevi nemaz.
Atceries mūsu pirmo skūpstu, mīļā? Šķita, ka uz pasaules esam tikai mēs abi divi un neviena cita. Atceries, kāds bija laiks, kad nebijām kopā? Es ne. Atmiņas ir svarīgas, taču nedomā par tām ļoti bieži, virzies uz priekšu.
Viss, kas man bija, ir laiks ar tevi, bet tagad šis laiks ir iztecējis. Kā smiltis caur pirkstiem. Laiks. Kas ir laiks, Eiva? Kāpēc dažiem tā ir tik daudz un viņi nezina, ko ar to iesākt, bet citiem ir dotas tikai dažas sekundes? Dzīve nekad nav bijusi taisnīga, bet pēdējā laikā tā šķiet īpaši negodīga.
Es gribētu dzīvot. Es gribētu novecot kopā ar tevi, es gribētu redzēt Betāniju izaugam un aizejam savā dzīvē, bet tas nenotiks. Nē, es tiešām esmu samierinājies, tikai dažreiz mani māc skumjas, par to, kas vēl būtu varējis būt manā dzīvē. Lai gan ko es vēl varu vēlēties, ja man esi tu, mīļā? Un es tevi mīlu tik ļoti, Eiva. Mīlestība vienmēr ir neparasta unikāla un fantastiska, bet dažreiz un dažiem tā ir neparastāka nekā citiem.
Es došos prom, bet mana mīlestība pret tevi paliks mūžīga. Es tevi mīlēšu pat, tad, kad manis vairs nebūs. Varbūt tāpēc, ka zinu, ka mans laiks ir skaitīts, es domāju par to, kas notiks tālāk, kas būs pēc tam, kad mans ķermenis atradīsies zem zemes. Kaut kam ir jābūt. Nevar taču tā būt, ka kaut kas tik īsts un stiprs kā mūsu mīlestība var tik vienkārši beigties. Varbūt tas izklausās muļķīgi, bet es ticu, ka mūsu mīlestība ir mūžīga un mēs satiksimies kaut kur un kaut kad. Jo laiks ir mūžīgs. Pat tad, kad apstāsies laika ritums manā izpratnē, laiks tāpat ies uz priekšu.
Un es zinu, ka mēs satiksimies atkal.
Vienmēr mīlot,
Liams
tāpat iesaku, kad chocolates vairs nerakstīs, lai ir ko citu palasīt.