Liams
Eiva skaļi smejas un tur manu roku, kad tas notiek. Vienā mirklī viss bija kārtībā un nākamajā manu galvu pāršalc mežonīgas sāpes. Es saprotu, ka tās ir beigas, kas ilgst tikai sekundes, bet manas sekundes izplešas un starp diviem sirdspukstiem es jūtu visu savu dzīvi.
Dzīvot. Diena, kad es uzzināju, ka esmu slims, bija diena, kad es domāju par to, ko nozīmē dzīvot. Par to, kas ir dzīve. Ir pagājuši divi gadi, un es vēl joprojām to nesaprotu. Mēneši saruka un palika tikai dienas. Tad saruka arī dienas un palika stundas. Dažas sekundes, ko dzīvot. Vai būtu par daudz prasīts, lai man būtu vairāk laika? Vai būtu par daudz prasīts, lai es varētu novecot blakus Eivai un skatīties, kā izaug Betānija? Vai būtu par daudz prasīts, ja es lūgtu vēl dažas stundas? Vismaz to?
Es nesaprotu, kā lai mirstu. Neviens man nekad nav izsniedzis rokasgrāmatu, kas teiktu, kā tas ir izdarāms, bet varbūt miršana ir vienīgais, ko var izdarīt nemācoties. Tomēr man ir bail.. Zinu, ka Eiva ir man blakus, jūtu viņas rokas uz manējām, viņas siltumu, viņas mīlestību un zinu, ka pēc sekundes es to vairs nejutīšu. Manis nebūs šeit. Varbūt, tikai varbūt mani sagaidīs baltā gaisma un es vēl joprojām būšu es, tikai ne savā formā. Bet kas gan es esmu? Varbūt manis nebūs un es saplūdīšu ar zemi un debesīm. Bet varbūt es vēl joprojām būšu te. Vienmēr skatoties uz Eivu. Vienmēr mīlot Eivu. Es nezinu, kas ir nāve, bet mani māc šaubas, ka zinu, kas ir dzīve.
Varbūt dzīve ir kā ceļojums. Krāsains un spilgts. Varbūt melnbalts. Mana bija krāsaina. Tajā bija viss, ko cilvēks var vēlēties. Un vēl vairāk. Man bija mīlestība un draugi, ceļojumi un pasakas. Man piederēja zvaigznes un debesis, ko Eiva man dāvāja. Dzīvoju uz robežas baidoties krist, bet nesapratu, ka kritiens patiesībā ir labākā daļa. Ļaušanās dzīvei, mīlestībai. Atbrīvošanās.
Man gar acīm nesāk slīdēt visas atmiņas, es neredzu sevi kā zīdaini, ne kā bērnu, ne kā pusaudzi. Es neredzu kā garām aizslīd visa mana dzīve. Esmu dzirdējusi, ka filmās tā mēdz notikt, kad tu mirsti. Bet nē, es neko tādu neredzu. Es jūtu tikai mieru. Nāve neelpo manā pakausī. Tā mani tur. Es jūtos tik viegls kā putns. Es varētu lidot. Izplest spārnus un lidot. Lidot uz debesīm, lidot tālu prom, bet vienmēr atgriezties. Es varētu būt gājputns, kas lido uz siltajām zemēm meklējot tur mājas, bet tad saprotot, ka vienmēr ir jāatgriežas atpakaļ tur, kur viņš ir piederīgs. Es varētu būt putns. Es varētu.
Jūtu, ka mana sirds sāk pukstēt ļoti strauji, tiešām kā putna spārni, kas paceļas debesīs. Zinu, ka manas acis ir ciet, bet pēkšņi viss ir tik gaišs, spilgti balts, nekad dzīvē neesmu redzējis neko baltāku un skaistāku.
Es smejos. Gaisma mani tur. Dzīve mani tur. Mīlestība mani tur. Es pats sevi turu. Es paceļos spārnos, kurus jūtu sev pie muguras, bet kuru tur patiesībā nav un esmu brīvs. Es lidoju.
Eiva
Es esmu tik priecīga, brīdi pirms tas notiek. Es smejos brīdi pirms Liams saķer galvu un nokrīt uz grīdas. Manā galvā skan garš kliedziens, bet pirmais, ko es izdaru, es piezvanu ātrajai palīdzībai, tāpat zinot, ka tam nav jēgas.
Es kliedzu un kliedzu savā galvā, un neviens mani nedzird. Es cīnos ar savu izmisumu, aizgrūžu to projām uz dažām minūtēm, jo pēc tam viss būs vienas vienīgas sāpes.
Es skatos uz Liamu un domāju par viņu. Domāju par mūsu dzīvi. Es turu viņa roku un mīlu viņu. Skatos uz viņa seju un zvēru, ka ieraugu tur smaidu. Vieglu un gandrīz neredzamu. Mutes kaktiņi viegli uz augšu, izskatās, ka viņš zinātu kādu noslēpumu, kas nav zināms citiem, bet tikai viņam.
Es negribu domāt par to, ko tas nozīmē. Es nevaru. Es nespēju. Es turu viņa roku un skatos Liamam sejā. Es turu viņa roku un nespēju to atlaist. Ja es to izdarīšu, sašķīdīšu miljons gabalos, kurus nebūs iespējams salīmēt kopā. Es turu viņa roku, it kā tā būtu vienīgā lieta, kas tur mani pie dzīvības. Varbūt tā arī ir. Es atsakos atlaist to vaļā. Jo bez tās, man nekā nav.
Tad es atlaižos un krītu.
Krītu un krītu bezdibenī.
Krītu tumsā.
Es krītu.
