http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-54/685710
Pēdējā nodaļa un šis stāsts ir beidzies. :) Paldies lasītājiem par to, ka pacietīgi gaidījāt. :)
55. nodaļa
*Pēc mēneša*
Bella un Skārleta izlīga mieru, un centās salabot Kārļa un Manuēla attiecības.
„Manuēls noģībs no tava skaistuma.” Bella mīļi noteica un aizpogāja pēdējo pogu un aplūkoja māsu kāzu kleitā.
„Es nevaru noticēt, ka jau šodien es kļūšu par viņa sievu.” Skārleta sajūsmināti noteica un pagriezās pret spoguli, la vēlreiz sevi aplūkotu.
„Es tik ļoti priecājos par tevi, māsiņ.” Meitenes acīs sariesās asaras un viņa apskāva māsu. „Tu pat nevari iedomāties cik ļoti es novērtēju to, ka tu piedevi man. Es tevi ļoti mīlu, Skrlet.”
„Es tevi arī ļoti mīlu, māsiņ.” Meitenes vēlreiz samīļojās, un nedaudz satrūkās, kad sadzirdēja klauvējienus pie durvīm.
„Es atvēršu.” Bella noteica un devās paskatīties kas tur ir. Meitene nedaudz pavēra durvis vaļā un ieraudzīja, ka tur stāv Manuēls. „Ej prom! Tu nedrīksti redzēt līgavu!” Bella brīdināja līgavaini.
„Ielaid mani, lūdzu..” puisis lūdzās. „Man ļoti vajag viņu redzēt, kaut tikai ar vienu actiņu. Lūdzu, Bella, es vairs nevaru izturēt.”
„Pacietīsies.” Bella stingri noteica un aizvēra durvis un pagriezās pret māsu, kura centās savaldīt smieklus. Meitenes turpināja gatavoties ceremonijai un atkal kāds pieklauvēja pie durvīm.
„Kas tur ir?” Bella vairs nevēra drvis vaļā, jo zināja, ka vairs nespēs atteikt Manuēlam ja viņš turpinās lūgties.
„Kārlis.” Puisis atbildēja.
„Paldies Dievam.” Meitene nopūtās un ielaida mīļoto telpā. „Ko tev vajag?”
„Manuēls atsūtīja, lai es paskatos cik skaista ir Skārleta.” Kārlis, smaidot atbildēja. „Paldies, mīļā, viņa izskatās satriecoši, tā arī nodošu.” Puisis nobučoja mīļotās meitenes vaigu un ātri izgāja no istabas, lai ātrāk varētu izstāstīt Manuēlam par to, ko redzēja.
Bella vēl nedaudz pielaboja māsas plīvuru un pēdējo reizi aplūkoja viņas tērpu, kurā Skārleta izskatījās satriecoši, pat lielais vēders netraucēja meitenes skaistumam.
„Jāiet.” Bella paziņoja un saņēma māsas roku, lai izvestu viņu no istabas. Skārletas sirds sāka sisties straujāk, bet viņa centās neuztraukties.
„Meitiņ.. Tu esi tik skaista.” Rafaels novērtēja Skārletas izskatu un nobučoja viņas pieri. „Bella. Un tu arī esi skaista.” Viņš noskūpstīja arī otras meitas pieri. Bellas acīs sariesās asaras un viņa samīļoja tēvu. Rafaels uzsmaidīja abām meitenēm un tad ļāva Skārletai apķert savu elkoni, lai varētu meiteni pavadīt līdz viņas līgavainim.
Sāka skanēt lēna mūzika un ciemiņi pagriezās pret durvīm, un ar nepacietību gaidīja kad parādīsies līgava. Kārlis mīļi uzsita Manuēlam pa plecu, tā liekot puisim pasmaidīt. Manuēls izvēlējās par vedēju savu labāko draugu – Kārli.
Beidzot durvīs parādījās Rafaels un Skārleta. Manuēla acīs iemirdzējās asaras, viņš tās ātri noslaucīja un mīļi uzsmaidīja līgavai. Rafaels atlaida meitas roku un ļāva Manuēlam to paņemt savā rokā. Puisis noglāstīja mīļotās meitenes vēderiņu un ar mīlestības pilnām acīm uzlūkoja Skārletu.
„Es mīlu tevi, skaistulīt..” viņš klusi noteica un pievērsās sievietei, kas jau bija gatava sākt savu runu.
Laulības ceremonija pagāja diezgan ātri, Manuēls un Skārleta deva viens otram solījumu būt kopā gan priekos, gan bēdās un nu jau skaitījās jaunlaulātie.
Pirmā deja piederēja Skārletai un Manuēlam, visi ciemiņi skatījās kā jaunieši griezās mūzikas ritmā. Skārleta klusībā lūdzās, lai mazulis pagaida vismaz līdz rītdienai un tad nāk pasaulē.
Meitene pēkšņi apstājās un maigi apķēra vēderu.
„Kas ir, sieviņ?” Manuēls pamanīja, ka kaut kas notika.
„Bērniņš.” Skārleta klusi noteica un ļāva vīram paņemt sevi uz rokām un nest uz mašīnu, lai ātrāk nokļūtu uz slimnīcu. Ciemiņi uzreiz saprata kas notiek, tāpēc netraucēja jaunajam pārim doties. Kārlis apsēdās pie stūres, bet Bella centās palīdzēt māsai ar zināšanām, kuras bija ieguvusi pavisam nesen, kad pasaulē nāca Džons.
***
Manuēlu beidzot pārvarēja miegs, puisis gaidīja ļoti daudzas stundas, bet tad Bella viņu pierunāja apsēsties un nedaudz atpūsties.
„Skārletas Riverras radi?” jauna paskata sieviete pienāca pie cilvēkiem, kas gaidīja jaunumus. Saņēmusi apstiprinošu atbildi, medmāsa pasmaidīja un noteica: „Meitenīte. Piecdesmit centimetri, trīs kilogrami sešsimts.”
Manuēls steidzās apraudzīt savas skaistules.
„Viņa ir tik skaista..” puisis čukstēja, lai nepamodinātu savu mazo princesi, kas saldi dusēja. „Tāpat kā viņas mamma.”
„Paskaties, viņai arī ir bedrītes.” Skārleta klusi, bet sajūsmināti iesaucās, kad meitiņa nedaudz sašķobījās.
Manuēls noskūpstīja meitiņas pieri mīloši uzlūkoja Skārletu. „Es mīlu jūs abas.” Viņš čukstēja.