http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-53/685557
54. nodaļa
„Tu viņam tici?” Manuēls sekoja Skārletai, kura diezgan lielā ātrumā traucās ārā no autosalona.
„Jā. Nu vismaz ir vērts viņu tur meklēt. Braucam ātrāk.” Meitene cerēja, ka Ritvars pateica pareizo adresi.
Mašīnas motors apklusa pie kādas daudzdzīvokļu mājas. Jaunieši izkāpa no mašīnas un devās iekšā ēkā.
„Divdesmit ceturtais dzīvoklis.” Skārleta norādīja uz vienām no durvīm.
Manuēls piespieda zvana pogu un gaidīja, kad kāds atnāks atvērt durvis. Nebija ilgi jāgaida, Bella atvēra durvis un apstulbusi lūkojās māsai acīs.
„Var ienākt?” Skārleta palūdza, cerot uz pozitīvu atbildi.
„Jā, nāciet iekšā.” Bella atvēra durvis plašāk, ļaujot jauniešiem ienākt dzīvoklī. Telpas nebija plašas, tajās virmoja smaržīgs aromāts, kas nāca no virtuves.
„Tu gatavo kaut ko garšīgu?” Skārleta, smaidot jautāja.
„Jā, kartupeļu sacepumu.” Bella pasmaidīja pretī.
„Kur Kārlis?” Manuēls iejaucās.
„Viņš aizgāja uz veikalu, bet drīz būs.” Meitene atbildēja, bet tad atcerējās, ka starp puišiem ir karš. „Es lūdzu, Manuēl, nerisiniet savas problēmas šeit.”
„Kāpēc?” puisis jautāja, paaugstinot balss toni. No citas istabas sāka skanēt bērna raudiens. Skārleta šokēti lūkojās māsas acīs.
„Kas tas ir?” viņa saprata, ka tas ir bērns, bet nespēja noticēt, ka tas varētu piederēt viņas māsai.
„Mans dēls.” Bella ātri noteica un aizsteidzās uz istabu, no kuras nāca bērna raudiens. Skārleta steidzās līdzi, un ienākusi telpā, viņa redzēja mazu puisīti Bellai klēpī, viņš nožāvājās, un izberzējis miedziņu no acīm, lūkojās uz Skārletu.
„Cik viņam ir?” meitene vēl joprojām nespēja noticēt tam, ka viņas māsa ir māte.
„Desmit mēneši.” Bella noteica.
„Kā viņu sauc?” Manuēls iesaistījās sarunā un ar prieku raudzījās uz mazo puisīti.
„Džons.” Kāda balss atbildēja uz jautājumu. Manuēls pagriezās, lai redzētu kas ir balss īpašnieks.
„Džons?” puisis pārjautāja, jo neticēja, ka Kārlis nosauca savu dēlu labākā drauga vārdā. Kārlis māja ar galvu, kas nozīmēja, ka viņa dēlu tiešām sauc Džons. „Kāpēc?” Manuēla acīs parādījās asaras, jo viņš atcerējās to, ka Kārlis bija tas, kura dēļ nomira viņa draugs.
„Manuēl.. Es nevaru sev piedot to, ko izdarīju toreiz. Es biju jauns un stulbs. Es nedomāju, ka tā notiks, viņš nedrīkstēja nomirt.” Arī Kārļa acis bija pilnas asaru.
„Kā tu vispār varēji atstāt viņu vienu? Kretīns!” Manuēls dusmās pagrūda Kārli.
„Jā, es esmu kretīns. Nodevējs, mīkstais, idiots. Es nožēloju to, ka izdarīju tā. Piedod, lūdzu. Es vairs nevaru dzīvot ar to domu, ka es esmu vainīgs pie viņa nāves. Mani moka tā doma, ka tu mani vaino pie tā, kas notika.” Asaras tecēja pāri Kārļa vaigiem.
„Bet tu esi vainīgs, Kārli. Un tas, ka tu nosauci savu dēlu viņa vārdā, neatbrīvo tevi no vainas. Tu Dievam atbildēsi par Džona nāvi.” Manuēls dusmīgi noteica, paņēma Skārletas roku un veda viņu izejas virzienā.
Izejot no dzīvokļa, Skārleta apstādināja Manuēlu un stipri samīļoja viņu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-55-beigas/686900
