http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-52/685436
53. nodaļa
Pēc divām nedēļām.
„Ļoti žēl, Skārletiņ, ka tu tomēr ej prom no manis.” Emīls Liepiņš skumji noteica, jo negribēja laist prom savu labāko darbinieci.
„Man arī ļoti žēl, man ļoti patika pie jums strādāt, bet man vajag pārvaldīt savu biznesu un drīz tāpat būs jāiet dekrētā.” Skārleta skaidroja.
„Tu mums tagad kruta dāma.. Drīz būsi precēta sieviete un māte, pašai savs bizness un, cik es zinu, tas bizness tāds paliels. Viena pati tiksi galā?” Liepiņa kungs iesmējās.
„Es neesmu viena, man ir Manuēls, viņš man palīdzēs.” Meitene samīļoja bijušo priekšnieku uz atvadām.
„Veiksmi, tev, meitiņ. Es ceru, ka mēs vēl tiksimies, gribēšu paskatīties uz to mazo brīnumiņu, kad viņš būs nācis pasaulē.” Vīrietis priecīgi pasmaidīja un beidzot ļāva Skārletai iet.
Meitene izgāja no iestādes un apstājās, lai to vēlreiz aplūkotu.
„Mīļā..” kāda balss klusi sauca Skārletu, jo baidījās nobiedēt aizdomājušos grūtnieci.
„Jā, mīļais?” viņa pievērsās Manuēlam, kurš jau bija atvēris mašīnas durvis un gaidīja savu līgavu, kura pavisam drīz kļūs par viņa mīļoto sievu.
„Tu esi gatava braukt?” Manuēls jautāja un pretī saņēma skūpstu, pēc kura Skārleta iesēdās mašīnā.
„Apstāsimies pie autosalona, kur strādā Ritvars.” Skārleta palūdza, kad puisis jau bija ieņēmis savu vietu.
Mašīnas motors apstājās pie autosalona, kurš tagad pieder Skārletai. Pēc tā, kad meitene uzzināja, ka māte viņai atstāja mantojumu, viņa parakstīja vajadzīgos dokumentus un likumīgi kļuva par vairāku autosalonu saimnieci. Manuēls palīdzēja Skārletai izkāpt no mašīnas un kopā ar viņu devās iekšā iestādē.
„Labdien.” Skārleta sasveicinājās ar salona darbinieku, kurš jauki smaidīja. „Kur es varētu atrast Ritvaru?”
„Tūlīt pasaukšu.” Puisis noteica un devās augšā pa kāpnēm, uz Ritvara kabinetu.
„Tik forša sajūta. Man pieder viss, kas šeit atrodas. Visas mašīnas, visas.” Skārleta sajūsmināti aplūkoja telpu, kur pirms kāda laika kopā ar Manuēlu iegādājās mašīnu. „Ja es zinātu par mantojumu, tad mums nevajadzētu maksāt par to mašīnu, kuru mēs nopirkām.” Meitene iesmējās un ieskatījās Manuēla acīs, kuras mirdzēja no laimes. Viņš vienkārši vēroja kā viņa mīļotā jūsmo, tas sagādāja tādu prieku, ka negribējās meiteni pārtraukt, tāpēc viņš vienkārši klusi vēroja.
„Vai es varu jums kā palīdzēt?” Ritvara balss skanēja jauniešiem aiz muguras un viņi abi pagriezās, lai redzētu Ritvara seju. „Jūs?” puisis izbrīnīti jautāja.
„Negaidīji.. draugs?” Manuēls sarkastiski jautāja.
„Jā. Negaidīju. Kā es varu jums palīdzēt?” puisis centās neizrādīt savu uztraukumu.
„Sākumā – vari uzrakstīt iesniegumu par to, ka vēlies aiziet no darba. Manā salonā tādu darbinieku nevajag. Un otrkārt – kur ir Bella?” Skārleta nopietni uzlūkoja Ritvaru.
„Ā.. Tu jau zini, ka esi saimniece saloniem. Un kur ir Bella es nezinu.” Ritvars ātri atcirta un pagriezās, lai ietu prom, bet Manuēls saķēra viņa roku.
„Es tev neiesaku melot. Skārleta tev izteica labāko risinājumu, bet tu taču saproti, ka grūtnieces ir neparedzamas un tu pat iedomāties nevari ko viņas var izdarīt, kad ir neapmierinātas. Tāpēc vienkārši pasaki kur Bella un esi brīvs, ja negribi mierīgi aiziet, tad mēs izdarīsim tā, lai tevi nekur citur darbā nepieņem. Ņem vērā to, ka liela daļa autosalonu pieder Skārletai, tas nozīmē, ka darbu tev tur tāpat nedabūt.” Manuēls paskaidroja puisim situāciju. Tas lika Ritvaram aizdomāties par to vai ir vērts klusēt par Bellas atrašanās vietu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-54/685710