http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-48/679454
49. nodaļa
„Tik skumji, ka tu brauc prom uz veselu nedēļu..” Manuēls bēdīgi noteica. Skārletas lidmašīna izlidos pēc pustundas, tāpēc jauniešiem vēl ir kāds brīdis, lai atvadītos.
„Tu taču pats teici, ka tā būs labāk mums visiem.” Skārleta centās neraudāt, jo bija sāpīgi šķirties no mīļotā. Grūtniecība visu padarīja vēl skumjāku, jo pēdējajā laikā visi notikumi Skārletai likās daudz drūmāki nekā iepriekš.
„Tētim sveicienu no manis.” Djēgo arī bija atnācis pavadīt draudzeni, tāpēc viņam arī nācās atvadīties.
„Labi pavadi laiku.” Rita stipri apskāva draudzeni.
„Paldies, mīļie, ka atnācāt mani pavadīt.” Skārleta knapi valdīja asaras.
„Labi, saule, mēs iesim uz mašīnu, Manuēl, mēs tevi gaidīsim ārā.” Djēgo vēlreiz samīļoja Skārletu un ļāva to izdarīt arī Ritai, bet tad abi devās ārā, ļaujot Manuēlam atvadīties no Skārletas.
„Es tevi ļoti mīlu, saulīt.. Un arī tevi es mīlu, mazais.” Manuēls noglaudīja Skārletas vēderiņu, kurš jau bija pavisam nedaudz paaudzies. „Neaizmirsti kā līgava tu esi.” Puisis mīļi piekodināja, apstājās pie ieejas uz lidmašīnu un noskūpstīja mīļoto. „Mana.” Viņš uz atvadām nočukstēja un ļāva Skārletai iet.
***
„Tēti!” Skārleta priecīgi iesaucās, ieraugot Rafaelu.
„Meitiņ.” Vīrietis apskāva meitu. „Kā lidojums? Viss kārtībā?”
„Bija nedaudz slikti, bet tas nebija ilgi.” Meitene stāstīja.
„Skaists gredzentiņš.” Rafaels norādīja un meitas roku.
„Jā, tieši tāpēc arī es atbraucu. Manuēls arī gribēja atbraukt ar mani, bet mēs izlēmām, ka man vajag pabūt ar tevi vienai, jo arī viņam Latvijā dažas lietas, kuras vajag padarīt.” Skārleta paskaidroja. „Es tev visu pastāstīšu kad mēs būsim pie tevis.”
„Labi, tad dodamies, mana mašīna stāv gandrīs pie pašas ieejas.”
Visu ceļu Skārleta jūsmoja par skaisto dabu un visādām skaistām celtnēm.
„Ahh.. Te nekas nav mainījies.” Meitene priecīgi nopūtās un apsēdās uz tumšā ādas dīvāna. „Pusgads.. Tikai pusgads pagāja, bet tik daudz kas notika pa šo laiku.”
„Meitiņ, tu gribēji kaut ko pastāstīt.” Rafaels atgādināja, apsēžoties pretī meitai.
„Jā. Manuēls mani bildināja. Un vēl es esmu stāvoklī.” Skārleta vēroja tēva reakciju, kurš centās sagremot visu informāciju.
„Tātad jūs precaties, jo tu esi stāvoklī..” vīrietis secināja.
„Vispār bija tā – es pateicu, ka gaidu bērniņu un viņam jau bija sagatavots gredzens, jo viņš jau kādu laiku gribēja mani bildināt.” Meitene sajūsmināti stāstīja.
„Man prieks, ka viss tā notika.” Rafaels no sirds smaidīja un samīļoja meitu. „Bet tava māsa.. Mēs viņu tā arī neatradām..”
„Ko detektīvs? Nevar viņu atrast?” Skārletas sejas izteiksme izmainījās, jo saruna bija par māsu, kuru neviens nav redzējis divus gadus, un kura pat varbūt arī negrib, lai viņu kāds atrod.
„Skārlet.. Man bail, ka mēs viņu nekad neatadīsim.” Vīrieša acīs parādījās asaras.
„Mēs atradīsim.” Meitene samīļoja tēvu un centās pārliecināt gan viņu, gan sevi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-50/684463
