http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-16/670111
17. nodaļa
„Kāpēc arī tu tā saki?” Skārleta nesaprata.
„Kas vēl tā teica?” Djēgo uzlūkoja draudzeni, kura ciešāk saspieda puiša rokas
„Rita.”
„Viņa zināja? Kāpēc viņa man nepateica?” puisis dusmīgi iesaucās.
„Kāpēc tu tā reaģē?”
„Tāpēc, ka nevajag viņā iemīlēties! Viņš nav tevis vērts.” Djēgo mēģināja izskaidrot tā, lai meitene saprastu.
„Kā tu zini? Tu taču viņu pavisam nepazīsti.” Skārleta centās attaisnot Manuēlu.
„Viņš ir mans brālēns, Skā.. Viņš liek sevī iemīlēties, izmanto un pamet, tā viņš dara ar visām. Es tieši tādu viņu atceros, un es nepieļaušu, ka tu būsi viena no tām.” Puisis protestēja.
„Tu taču pēdējo reizi redzēji viņu sen, cilvēki mainās, Dī.”
„Tādi kā viņš, nē.” Puisis noteica un dusmīgi uzlūkoja Skārletu, kas knapi valdīja asaras.
„Kāpēc tu tā saki? Ja jau es viņā iemīlējos, tātad viņš ir tā vērts.”
„Tu iemīlies katrā otrajā, Skā!” Djēgo skaļi iesaucās, bet tad satrūkās, jo saprata, ko bija pateicis. „Piedod, es tā negribēju.” Skārleta piecēlās, paņēma somu un izgāja no kafejnīcas, lai vēlreiz piezvanītu Manuēlam, kurš nekā nebija ziņojis par sevi, liekot meitenei uztraukties. Un atkal viņš nebija sasniedzams, tieši tad, kad viņš bija visvairāk vajadzīgs. Meitene ātrā solī devās uz mājām.
***
Jau nedēļu Manuēls nebija atbildējis uz Skārletas zvaniem un īsziņām, tas tik ļoti sarauca meiteni, bet viņa centās to neizrādīt. Ar Djēgo viņa atkal nerunā, jo negrib dzirdēt to kā viņas draugi runā sliktu par cilvēku, kurā viņa ir iemīlējusies. Katru dienu Skārleta, izejot no skolas meklēja Manuēla motciklu, bet tā arī neatrada, viņš piepildīja meitenes prātu un neļāva aizmirst. Ejot uz mājām Skārleta bija iegrimusi pārdomās, bet tad, apstājusies pie luksafora, kas rādīja, ka gājējiem kustība ir aizliegta, meitene aplūkoja apkārtni un viņas skaties apstājās pie ļoti pazīstama motocikla. Skārletas galvā sāka šaudīties domas par to kāpēc tas atrodas šeit. Vēl joprojām stāvot pāri ielai un vērojot motociklu, Skārleta pamanīja Manuēlu, iznākam no kefejnīcas. Viņa skatiens apstājās pie meitenes acīm, kuras nikni lūkojās. Meitene pagriezās vajadzīgajā virzienā un steidzīgi devās uz mājām. Viņa ātri tika līdz dzīvoklim, aizslēdza aiz sevis durvis un iekrita gultā, lai ļautu asarām izlauzties no sāpošajām acīm. Nedaudz nomierinājusies, Skāleta piecēlās sēdus, lai nenosmaktu lielajos spilvenos. Tad viņa atkrita atpakaļ gultā un iemiga ciešā miegā.
***
No rīta pamodusies diezgan vēlu, Skārleta ielūkojās telefonā un secināja, ka Manuēls beidzot ir iedomājies atgādināt par savu eksistenci, jo bija atstājis vienu neatbildētu zvanu. Skārleta klusi noburkšķēja par to, ka viņš ir zvanījis tikai vienu reizi, bet tomēr izlēma puisim pārzvanīt, jo ziņkārība viņu beidza nost.
„Labrīt, dūda.” Manuēls priecīgi iesaucās un gaidīja Skārletas balsi.
„Labrīt..” meitene noteica un atkal apklusa, lai Manuēls varētu paskaidrot šīs nedēļas uzvedību.
„Kādi plāni šodienai?” puisis nemaz necentās paskaidrot to, kāpēc bija pazudis visu šo nedēļu.
„Jūs jau tā mani pagodinājāt ar to, ka vienu reizi man piezvanījāt pa šo nedēļu, es par vairāku nemaz nedrīkstu sapņot.” Skārleta sarkastiski noteica.
„Dūda..” Manuēls nopūtās.” Man bija jāaizbrauc uz pāris dienām. ”
„Tik ļoti grūti bija piezvanīt un pateikt, ka tu brauc prom, lai man nebūtu katru dienu jāuztraucas par to, vai ar tevi viss kārtībā?” meitene dusmojās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-18/670294
