http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-15/670046
16. nodaļa
„Kur mēs esam?” Skārleta nespēja valdīt ziņkārību, kura tik ļoti lauzās ārā.
„Manā pasaulē.” Manuēls noslēpumaini noteica un palīdzēja meitenei nokāpt no moča un paņēma viņas roku, rādot ceļu. Visur mētājās betona gabali, akmeņi un ķieģeļi, viss izskatījās diezgan baisi, bet ar Manuēlu Skārleta jutās drošībā. Jaunieši pienāca pie sienas, kura bija vienīgais, kas izskatījās neskarts. Nācās nokāpt lejā un Manuēls to izdarīja pirmais, lai pasniegtu rokas Skārletai un noceltu viņu lejā. Meitenes kāja paslīdēja un viņa nedaudz pakrita, bet Manuēls piespieda viņu cieši pie sevis, neļaujot nokrist. Skārlets vaigos iezagās sārtums, viņai tik ļoti gribējās puisi noskūpstīt. It kā izlasījis viņas domas, Manuēls pielicās tuvāk un noskūptīja meitenes lūpas. Skūpsts ieilga, jo viņiem abiem tik ļoti gribējās tā stāvēt mūžīgi un sajust viens otra siltumu. Skārleta apstājās, jo viņai bija interesanti tas, ko Manuēls viņai vēlējās parādīt.
„Mēs kaut kur gājām.” Skārleta atgādināja, vēl atrodoties puiša apskāvienos.
„Mēs jau esam klāt.” Manuēls noteica un noslēpumaini pasmaidīja, bet tad norādīja uz sienu, kura atradās tieši aiz Skārletas. Viņa pagriezās otrādi un iesmējās, uz tās bija uzrakstīts – „Luiss – āzis.”
„Kas to rakstīja?” vēl smejoties, Skārleta iejautājās.
„Djēgo.” Puisis atbildēja un smējās kopā ar Skārletu, kura turpināja aplūkot drupas. Manuēls izrādīja viņai katru „mājas” stūrīti un par katru vietu bija ko pastāstīt.
„Atā, dūda.” Manuēls atvadījās un kaislīgi noskūpstīja meiteni, kura bija ja nokāpusi no motocikla un novilkusi ķiveri.
„Atā.” Skārleta pasmaidīja un ļāvās skūpstam, kurš lika viņai aizmirst par laiku, kas lika iet gulēt, jo rīt sākas jauna nedēļa.
***
Izgājusi no skolas, Skārleta pavērās apkārt un ar smaidu uz lūpām meklēja melnu motociklu un tā īpašnieku, bet nekur to nevarēja atrast, tāpēc izņēma no kabatas telefonu un uzspieda Manuēla numuru.
„Bāc.” Meitene klusi nolamājās, kad nesagaidīja drauga balsi telefonā.
„Kas notika?” Djēgo iejautājās, pamanīdams Skārletas noraizējušos seju.
„Viss kārtībā.” Meitene meloja un vārgi pasmaidīja.
„Mēs varam parunāt?” puisis lūdzoši skatīās draudzenes acīs un cerēja sagaidīt apstiprinošu atbildi. Skārleta pamāja ar galvu, liekot saprast, ka arī viņa vēlēas izrunāties. Jaunieši devās uz vietu, kas vienmēr asociēsies ar labu noskaņojumu, smaidiem un jautrām čalām – abu jauniešu iecienītāko kaejnīcu.
„Djēgo.. Es tev gribu pateikt, ka es vairs nevaru tā dzīvot.” Skārleta iesāka sarunu un uztraukti burzīja galdautu, kas bija glīti uzklāts uz galdiņa pie kura viņi abi sēdēja.
„Es arī. Es ilgojos pēc tevis.” Puisis uzreiz saprata par ko ir runa. „Es gribu atkal ar tevi runāt, smieties, perfekti pavadīt laiku un kopā aizmigt tavā dzīvoklī.”
„Es nevaru bez tā dzīvot. Šķiet, ka kaut ko es esmu pazaudējusi, kaut kas trūkst.” Meitene pievienojās Djēgo domai un paņēma viņa roku savējajā.
„Bet kā tad tavas jūtas? Tu iemīlējies kādā citā?” Djēgo uzdeva jautājumu pēc kura Skārletas vaigos iezagās sārtums un draugs to uzreiz pamanīja. „Es viņu pazīstu?”
„Tas ir Manuēls.” Meitene priecīgi paziņoja un ar mirdzošām acīm uzlūkoja draugu.
„Ak, nē..” Djēgo noteica un atlaida Skārletas rokas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-17/670222
