http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-12/669744
13. nodaļa
Smaids no meitenes lūpām nenozuda. Manuēls spēj likt Skārletas sirdij iepukstēties straujāk.
„Kas ar tevi notiek?” meitene sevi domās nosodīja, bet tomēr nepārstāja smaidīt, jo visu laiku galvā turēja sarunu ar Manuēlu. Ieejot klasē, Skārleta izmainīja savu sejas izteiksmi, jo pamanīja Djēgo, kurš ļoti uzmanīgi klausījās skolotājas teiktajā.
„Atvainojiet, ka nokavēju.” Meitene klusi noteica un ieņēma savu vietu, kas, par nelaimi, atradās tieši blakus Djēgo. Viņš pat nepievērsa uzmanību tam,ka Skārleta ienāca klasē un iztraucēja stundu. Meitene pat bija pateicīga, jo negribēja dzirdēt drauga balsi, vai ari redzēt viņa seju.
Visu dienu Skārleta centās nesaskrieties ne aDjēgo, ne ar Ritu. Ja arī kādu reizi satika draudzeni, tad aizbildinājās ar to, ka nav laika un jāskrien uz stundu. Pagaidām viņa nav gatava Ritai visu paskaidrot. Ja Djēgo viņai neko nav stāstījis, tātad arī Skārletai to nav jādara.
Skārleta izgāja no skolas tieši 15:30 un pamanīja stāvlaukumā stāvam melnu motociklu.
„Sveiks..” Skārleta iztraucēja Manuēla un kādas meitenes sarunu.
„Čau.” Puisis sasveicinājās un jauki uzsmaidīja, bet tad pievērsās meitenei ar kuru tikko sarunājās. „Es tev piezvanīšu.” Viņš noteica un uzlūkoja Skārletu, kura pacietīgi gaidīja, kad varēs braukt uz mājām. „Esi gatava?”
„Jā.” Meitene noteica un pamāja ar galvu.
„Pastāstīsi kāpēc tu vakar bēgi no kāda ar asrām acīs?” Manuēls likās uztraucies.
„Nē..” Skārleta noteica un paņēma rokās pasniegto ķiveri.
„Labi. Es saprotu... Tev jāsteidzas uz mājām?” puisis iejautājās, jo viņam padomā bija kas labāks kā mājās sēdēšana.
„Tev ir kāds piedāvājums?” meitenes noskaņojums manāmi uzlabojās, jo bija iespēja pavadīt laiku labāk nekā sēžot mājās kopā ar domām par Djēgo.
„Loģiski.” Manuēls piemiedza Skārletai ar aci un aicināja apsēsties uz motocikla.
***
Vakardiena bija fantastiska, tas lika Skārletai šorīt pamosties ar smaidu sejā, jo tieši ar tādu noskaņojumu meitene aizmiga vakar. Manuēls bija viņu aizvedis uz skaistu parku, kur uzrīkoja nelielu pikniku. Tad abi jaunieši devās nelielā izbraucienā pa Rīgu, lai pavērotu naksnīgo pilsētu. Pus vienos Manuēla motocikla motors apklusa pie Skārletas dzīvokļa. Ar smaidu pavadījis meiteni, Manuēls nozuda no daudzdzīvokļu mājas pagalma.
Skārletas brīvdiena sākās desmitos, pamosties palīdzēja vēsa duša un brokastis. Meitenei tik ļoti gribējās pavadīt kaut vienu dienu mājās, sēžot pie kamīna ar kakao krūzi rokās. Viņa sagatavoja spilvenu kaudzi, pledu un kakao, un iekārtojusies ērtāk, meitene paņēma pirms diezgan ilga laika iesākto kladi rokās un uzmanīgi to pāršķirstīja.
„Dzeja..” Skārleta domās pasmaidīja un aterējās, kad pēdējo reizi bija ko rakstījusi. Tas bija sen un rakstīja tikai par Djēgo un māsu. Pēc Djēgo meitenes sirdī puiši mainījās gandrīz vai katru nedēļu, bet tas nenozīmē, ka viņa ar katru no viņiem veidoja attiecības. Bija puiši, kas vienkārši simpatizēja, bija tādi kas patika, un bija tikai pāris izņēmumi, kuros Skārleta bija patiešām iemīlējusies un gribēja saukt par savu puisi. Šobrīd viņa īsti nevar saprast pie kuras no kategorijām pieder Manuēls, bet droši varēja pateikt, ka savu vietu meitenes sirdī viņš bija izcīnījis. Skārleta paņēma zilo tintes pildspalvu un iedomājās puiša izskatu, lai būtu vieglāk rakstīt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-14/669971
