http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-9/669577
10. nodaļa
„Paldies tev, Skārlet par to, ka pierunāji mani. Tu esi pati labākā.” Rita noteica un samīļoja draudzeni.
„Nav par ko, man prieks, ka jūs labi pavadījāt laiku.” Skārleta atbildēja un pamanīja Djēgo, kurš raitā solī tuvojās meitenēm. „Bet tu man vēl esi parādā atstāstījumu!” viņa noteica un gāja pretī draugam, kurš nometis koferus, paātrināja gaitu, lai samīļotu Skārletu.
***
Divas nedēļas Djēgo nebija apmeklējis skolu, ceļojuma dēļ, nu beidzot puisis bija ieradies skolā.
„Otrais pasaules karš.” Hilda noteica un piegāja pie sava galda, lai ieskatītos sevis izveidotajā kladītē. „Sen nav runājuši... Djēgo.. un Skārleta. Lūdzu jaunieši, dodu jums iespēju uzlabot savas atzīmes vēsturē.” Jaunieši saskatījās un aizdomīgi uzsmaidīja viens otram, jo tikai viņi zināja kāds pārsteigums gaida vēstures skolotāju. Skārleta uzzināja Hildas pirmās mīlestības numuru un sarunāja tikšanos. Kaut kad drīz vīrietim būtu jāstaigā pa trešā stāva gaiteni un jāmeklē Skārletu, bet viņš ieraudzītu Hildu un tas viss izskatītos nejauši, tāds bija jauniešu plāns.
„Tātad otrais pasaules karš..” Skārleta ierunājās un nostājās blakus Djēgo, pie tāfeles.
„Jā, Skā, otrais.” Dī palīdzēja un nedaudz vēroja Hildu, kura stāvēja nelielā attālumā no loga, pa kuru varēja redzēt visu, kas notiek gaitenī.
„Staļins cīnījās ar Hitleru par varu Latvijā..” meitene iesāka stāstīt, bet tad pamanīja, ka pa gaiteni iet kungs, kuru viņa bija uzaicinājusi uz skolu. Djēgo turpināja vērot Hildas reakciju un pamanīja, ka viņa atpazina vīrieti, jo sāka lēnām kustēties loga virzienā, nedaudz slēpjot savu seju aiz klades. Djēgo piemiedza Skārletai ar aci, tā liekot saprast, ka var sākt runāt muļķības. „Tad Krievijā ieradās latvieši ar dzeltenu karogu un pasludināja par kara sākumu.” Meitene runāja mierīgi un nopietni, lai Hilda domātu, ka viņa runā patiesību. Klase valdīja smieklus, jo arī pamanīja Hildas dīvaino uzvedību. Viņa stāvēja pie loga un vēroja vīrieti, kurš stāvēja ar sānu un gaidīja Skārletu.
„Jā, un tad notika pats briesmīgākais, ķīnieši sāka taisīt kārtīgi neizstrāatus aifonus, kas izraisīja milzīgu katastrofu visā Vācijā un Krievijā.” Djēgo turpināja Skārletas stāstījumu, arī runājot nopietni.
„Bet arī tas nebija tik briesmīgi kā četrdesmit trešā gada katastrofa, Dī. Tad Franči izlēma rīkoties un uzaicināja Zentu atpūsties ārzemēs, lai latviešiem būtu viglāk karot.”
„Bet kā jau mēs visi zinām ar to arī viss nebeidzās. Latvieši žēlojās par briesmīgo stāvokli valstī, bet tas nemaz nebija tik graujošs, jo kā teica Mārtiņš Rītiņš – nekas nevar būt sliktāks par pārceptu zivi.” Puisis noteica un aplūkoja klasesbiedrus, kas jau knapi varēja nosēdēt un noturēt smieklus.
„Viss beidzās labi, vācieši savāca Zentu, krievi salasīja Ļeņina un Staļina noliktās karotes un aizvācās prom, bet latvieši atguva neatkarību.” Skārleta pabeidza stāstījumu un pievērsās skolotājai, kura vēl joprojām skatījās uz veco kungu. „Viss, skolotāj, mēs pabeidzām.”
„Malači..” Hilda noteica pēc kāda klusuma brīža. „desmit.” Vecā kundze piegāja pie sava galda un ierakstīja kladē divus godīgi nopelnītus desmitniekus.
Pēc stundas Skārleta piegāja pie kunga, kurš vēl joprojām gaidīja viņu pie ziņojumu dēļa.
„Atvainojiet, ka kavēju..” Skārleta atvainojās un laipni uzsmaidīja vecītim, kura seja atplauka smaidā, meiteni ieraugot.
„Nekas, nekas.” Kungs noteica. „par ko tu vēlējies parunāt?”
„Ja godīgi, tad es gribēju jūs ar kādu iepazīstināt..” meitenenoteica un palūdza vēstures skolotāju pienākt pie viņiem. „Lapiņa kungs, šī ir Hilda Mierāne, mūsu vēstures skolotāja. Skolotāj, tas ir Rihards Lapiņš. Es domāju, ka jums būs par ko parunāt.” Skārleta vēroja abu reakciju un smaidīja, jo redzēja, ka viņi priecājas viens otru redzēt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lieliskais-11/669657
