Pabeidzu savu stāstu. Liekas, ka vairāk neko nevajag. Rakstot stāstu, man pietrūka lasītāju atbalsta, diemžēl. Bet nu ceru, ka patika vismaz tam nelielajam lasītāju skaitam, kas lasīja.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal21/733510
22.nodaļa
***
Divas nedēļas nebiju neko dzirdējusi no Alkesa. Viņš man nerakstīja un necentās satikt, par ko es biju viņam ļoti pateicīga. Cerēju, ka viņš dzīvo laimīgi. Kaut arī par sevi es to nevarēju pateikt. Es nevaru būt laimīga bez viņa, jo nekas nespēj aizpildīt to tukšumu, kur agrāk bija Aleks. Agrāk es ļoti daudz raudāju, neviena diena nepagāja bez asarām. Bet tad es parunāju ar Rebrta mammu un es pārstāju raudāt. Viņa teica, ka man nav tiesību raudāt, ja es pati esmu vainīga pie tā, ka Aleks dzīvo savu dzīvi, bet es savu. Par Kristapu viņa man arī neļāva raudāt, jo teica, ka tā mēs viņu neatgriezīsim. Mums ir jādzīvo tālāk. Izrādījās, ka Esterei bija taisnība - mums ir sava dzīve un vajag domāt par to. Es dzīvoju tālāk, vismaz cenšos.
Pārlaidu skatienu pāri istabai un centos atrast vēl kādu lietu, kas atgādina par laiku, kad Kristaps bija dzīvs. Es izlēmu, ka brālēna dāvinātajām lietiņām un mūsu kopīgajām bildēm labāk būs kādā kastē, kas būs paslēpta manā skapī. Es nekad viņu neaizmirsīšu un neizsvītrošu mūsu atmiņas no savas dzīves, es vienkārši uz kādu laiku paslēpšu viņu no savām acīm, lai tas negriež man sirdī.
"Diān, jau jābrauc." dzirdēju, ka tēvs mani jau sauc, tātad mums patiešām jāsteidzas, ja es negribu nokavēt vilcienu.
"Nāku." noteicu, ieliku kasti skapī un pazudu aiz durvīm. Iekāpu tēta mašīna un mēs braucām uz staciju. Pēdējā minūtē es iekāpu vilcienā un uzmeklēju sev vietu, kur es varētu apsēsties. Līdz Rīgai bija jābrauc 40 minūtes, tāpēc ausīs ieliku austiņas un aizvēru acis. Pēdējā laikā man ļoti reti sanāca aizmigt netālu no Ikšķiles un pamosties Rīgā, tāpēc pamostoties es nopriecājos, ka šoreiz es pagulēju.
Pēc pirmā pāra es uzreiz devos pie matemātikas kabineta un apsēdos uz kāda no krēsliem, kas atradās gaitenī. Kāds kursabiedrs palūdza man, lai es parādu kā es izpildīju matemātikas mājasdarbu. Izvilku savu kladi un no tās izņēmu lapiņu uz kuras bija izpildīti uzdotie piemēri. Paskatījos uz priekšu un pamanīju, ka tur sēž Andrejs, kurš, kā vienmēr, skatījās un smaidīja. Es iesmējos un paslēpos aiz klades.
"Kāpēc tu slēpies?" viņš iejautājās.
"Tāpēc, ka tu dīvaini skaties." Es atbildēju un paskatījos uz viņu. Andrejs nepārstāja smaidīt, bet es gan, jo es atcerējos ko man kādreiz jautāja Aleks. Viņš jautāja - kas būtu, ja es iepatiktos Andrejam. Es atbildēju, ka nekas. Jo manas jūtas nekad neatgrieztos un man nekad atkal viņš neiepatiktos. Par to es pārliecinos katru dienu, kuru pavadu skolā. Andrejs vienmēr ir kaut kur tuvumā, bet manas domas ir tikai par Aleksu. Man nevajag ne Andreju, ne kādu kursabiedru, ne vienu citu puisi, man vajag tikai manu Aleksu. Bāc.. Es mīlu viņu.
Ės piecēlos kājās un gāju prom. Nezināju kur viņu meklēt, bet man vajadzēja viņu atrast. Es skrēju lejā pa kāpnēm un domāju kur man iet. Es taču nezinu kur viņš dzīvo, kur mācās un vispār neko par viņu nezinu.
Es noskrēju lejā un apstājos pirmajā stāvā, kad ieraudzīju tik ļoti pazīstamu seju. Asaras lija pašas no sevis, es biju tik laimīga viņu redzēt, ka nespēju neraudāt. Es iekritu Aleksa apskāvienos un jutu kā viņš glauda manu galvu. Nekas nevar būt labāks kā atkal būt ar cilvēku, kuru mīli.
"Es mīlu tevi." es atzinos un ieskatījos acīs, pēc kurām biju traki sailgojusies. "Līdz tālākajai zvaigznei un atpakaļ."
"Un es tevi mīlu, princesīt." viņš klusi noteica un tuvojās manām lūpām. Es pasniedzos pretī un sajutu to, ko es gribēju just jau sen.
"Es biju tik stulba.."
"Beidz, lūdzu nesaki tā." Aleks noglāstīja manu vaigu un pasmaidīja, tas lika arī man pasmaidīt un aizmirst visu to, kas bija iepriekš. Tagad man ir viņš un es vairs nekad nekad viņu nepalaidīšu. Man vienalga, ka drīz viņš sāks dienēt armijā un mēs tiksimies reti, bet es viņu gaidīšu. Jo es viņu mīlu.
