http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal8/731720
9.nodaļa
„Čau..” sasveicinājos ar tēti, Lindu un viņas vīru.
„Čau, māsiņ!” Linda iesaucās un uzreiz metās mani samīļot. Viņa bija tik paredzama, jo uzreiz painteresējās par to kāpēc es tik vēlu mājās ierados.
„Tā sanāca.” Atteicu. Negribēju viņai stāstīt par Aleksu, jo zināju, ka viņa ļoti gribēs viņu redzēt un pat iepazīties dzīvē. Es pat tētim neko par viņu neesmu stāstījusi, tātad arī Lindai neko neteikšu. Gribēju ātrāk tikt prom no viņas, tāpēc pateicu, ka esmu nogurusi un gribu gulēt.
***
Jau trīs dienas Linda ir Latvijā un es cenšos pēc iespējas mazāk atrasties ar viņu vienā telpā. Labi, ka beidzot sākās mācības, jo tas nozīmē, ka es ilgāk būšu Rīgā. Aleks atbrauca uz centru astoņos, lai pusstundu pavadītu ar mani. Kad es viņu satiku, tad sapratu, ka man vairs negribas uz skolu un pirmais pāris latviešu valoda, tātad varu neiet. Staigājām pa Rīgu un runājāmies. Skatījos uz viņu un domāju, ka es esmu pati laimīgākā meitene.
„Par ko tu domā, mīļā?” atkal viņš uzdeva to jautājumu uz kuru man bija grūti atbildēt. Es smaidīju un klusēju, jo centos saprast par ko es domāju. Viņš iesmējās un teica: „Nu atbildi ātri, jo tu tagad izdomāsi un neteiksi man patiesību.”
„Es domāju par to cik es esmu laimīga ar tevi.” Atzinos un apstājos tā, lai redzētu viņa seju. Aleks pasmaidīja un ar rokām saņēma manu seju. Viņš maigi noskūpstīja manas lūpas un iečukstēja ausī: „Es arī.”
Mēs turpinājām iet uz priekšu un es ieskatījos pulkstenī. Kad ieraudzīju cik laiks, iespējos, jo sapratu, ka jau beidzās pirmais pāris un pēc piecām minūtēm sāksies ķīmija, kuru es nedrīkstu kavēt.
„Mums jāskrien.” Es noteicu un mēs sākām iet ātrāk. Pa ceļam sarunājām, ka viņš mani pagaidīs skolā, jo pēc divdesmit minūtēm man būs garais starpbrīdis. Iedevu viņam savu telefonu, lai viņam nebūtu garlaicīgi gaidīt. Iegāju kabinetā un uzreiz sākās sarunas par to kāpēc es kavēju. Daudzi kursabiedri izteica dažas piezīmes par Aleksu. Nedaudz parunājos ar blakussēdētāju, viņš pajautāja kā pavadīju brīvdienas un jau skanēja zvans no stundas. Izgāju no kabineta un kopā ar Aleksu gājām uz Rimi, lai es nopirktu sev jogurtu. Gājām atpakaļ uz skolu un stāvējām gaitenī, mīļojāmies. Ik pa laikam garām gāja mani kursabiedri, bet tas mums netraucēja. Kad noskanēja zvans, mēs lēnām gājām uz kabineta pusi. Tik ļoti negribējās laist viņu prom, tāpēc turēju savas rokas uz viņa pleciem. Beidzot varēju viņu palaist. Ieraudzīju, ka mums tuvojas Andrejs un kāds cits kursabiedrs, tāpēc devos iekšā klasē.
Atvainojos skolotājai par to, ka nokavēju un apsēdos savā vietā. Klausījos skolotājas stāstījumā un pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvīm. Pagriezos durvju virzienā un biju tik izbrīnīta, kad ieraudzīju Aleksu.
„Var, lai Diāna iznāk?” viņš uzrunāja skolotāju. Trakais. Es smaidīju, bet mana sirds kliedza aiz sajūsmas. Aiz muguras dzirdēju kursabiedru sarunas. Izgāju no klases un nostājos viņam pretī.
„Tas tev.” Aleks pasniedza sarkanu rozi.
„Paldies.” Tas bija viss, ko es spēju pateikt. Biju pārāk sajūsmināta, lai varētu pateikt kaut ko vairāk, tāpēc vienkārši noskūpstīju viņu.
„Es pagaidīšu tevi.” Viņš noteica.
„Bet man vēl divi pāri..” Centos viņam paskaidrot, ka tas nebūs tik drīz.
„Labi, es tikmēr aiziešu uztaisīt sev karti. Pēc tam tu varētu mani pavadīt uz pieturu un es brauktu uz darbu.” Aleks izteica piedāvājumu, kuram es uzreiz piekritu. Iegāju klasē un dzirdēju šāda veida skaņas – Aww, cik jauki.. Protams, ka jauki. Man ir labākais puisis.
Sēdēju stundā un gandrīz vai neklausījos tajā, ko stāsta skolotāja. Atbloķēju telefonu un iegāju īsziņās, lai uzrakstītu Aleksam un pamanīju, ka ir atvērta sarakste ar Monvīdu, manu bijušo klasesbiedru. Iesmējos un paskatījos telefona vēsturē, ka arī whatsappā ir atvērta sarakste ar kādu puisi. Sapratu, ka Aleks bija lasījis manas īsziņas, tāpēc smējos. Man galīgi nav ko no viņa slēpt, tāpēc man tas likās smieklīgi.
Kad beidzās viena no informātikām, Aleks uzrakstīja, ka viņš jau nāk uz skolu. Aizgāju viņu satikt pirmajā stāvā un paliku tur pat, kaut arī man bija jāiet uz stundu. Kad palika piecpadsmit minūtes tomēr gāju atpakaļ uz klasi, lai kaut nedaudz izpildītu uzdoto uzdevumu. Pēc informātikas aiznesu savu somu uz sporta skolotājas kabinetu un gāju pavadīt Aleksu uz viņa pieturu. Stāvējām un mīļojāmies.
„Es negribu tevi laist prom..” viņš teica, kad jau tuvojās viņa tramvajs. „Brauc ar mani.”
„Man vajag uz skolu..” man likās, ka viņš joko, tāpēc neuztvēru nopietni viņa piedāvājumu.
„Princesīt, brauc ar mani.” Aleks jau nopietnāk teica.
„Tu nopietni?” es neticēju, bet viņš māja ar galvu un jau tuvojās tramvaja durvīm. „Trakais.” Es iesmējos un ļāvu sevi ievilkt tramvajā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal10/732044
tagad jāķeras pie lasīšanas. 