http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal16/732922
17.nodaļa
***
Atgriezos realitātē, ieskanoties zvanam, kurš norādīja uz to, ka stunda ir beigusies. Uzmetu skatienu tāfelei, kura bija pierakstīta no viena stūra līdz otram, bet manā kladē bija uzrakstīts tikai datums - 20. novembris. Pagāja pusotrs mēnesis kopš tā, kad pēdējo reizi redzēju Aleksu. Pirms mēneša viņš sāka iet apmācības kursus, lai varētu dienēt armijā. Mana dzīve kļuva nepanesama, kad no tās pazuda Aleks, bet es pati esmu vainīga un tajā varu vainot tikai sevi.
Pirmās divas nedēļas pēc tā, kad es pateicu Aleksam, ka gribu viņu palaist, viņš rakstīja man, teica, ka nevar bez manis, ka mīl un negrib palaist. Bet es strīdējos pretī un tad vienkārši nobloķēju viņa numuru. Tas bija briesmīgi un es tik ļoti dusmojos uz sevi, ka man tā nācās darīt, bet es zināju, ka viņam būs labāk bez manis.
Izgāju no matemātikas kabineta un centos somā atrast savu telefonu, kurš iepīkstējās, jo bija atnākusi ziņa.
"Nepieņemu nekādas atrunas, mēs tiekamies pie manis. ;)" Rakstīja Jana. Izlasīju ziņu un iesmējos. Pa šo laiku es esmu iemācījusies smaidīt un izrādījās, tas nemaz nav tik grūti.
"Nāksies piekrist. :)" Atbildēju draudzenei. Viņa vairs nedzīvo Jelgavā, pārvācās uz Ikšķili un tagad dzīvo pie savas mammas. Es biju ļoti priecīga, kad viņa pateica, ka dzīvosim vienā pilsētā, jo tobrīd viņa man bija ļoti vajadzīga, protams, ka arī tagad es esmu laimīga, ka viņa ir man blakus.
"Kā iet?" dzirdēju Andreja balsi un pagriezos pret viņu.
"Normāli." noteicu un uzliku savu somu uz pleca.
"Izskaties nogurusi.." viņš nopētīja mani.
"Nepārāk labi jūtos." atzinos
"Saslimi?" Andrejs turpināja izjautāt un izskatījās, ka viņam tas patiešām interesē. Paraustīju plecus, jo nezināju vai esmu slima vai nē. Varbūt vienkārši noguru. "Vēl esi kopā ar savu puisi?"
"Nē.." noteicu un redzēju, ka viņa sejas izteiksme izmainījās, viņš vairs nesmaidīja.
"Žēl.." viņš noteica un tad pievērsās man, "tev ir žēl?"
"Jā." es atbildēju. Viņš pat nevar iedomāties cik ļoti man ir žēl.
"Bet tu taču viņam neatdevies, ne?" Andrejs uzdeva jautājumu uz kuru saņēma noraidošu mājienu ar galvu. "Tad labi." viņš beidzot pasmaidīja. Mēs apstājāmies pie otrā stāva kāpnēm, jo man bija jāiet uz stundu, kur kurss dalījās divās daļās, bet viņš taisījās iet pīpēt. "Tu viņam apniki?" Andrejs uzdeva pēdējo jautājumu.
"Nē." es noteicu un gāju uz stundu, jo vairs negribēju viņu aizkavēt.
Pēc stundām uzreiz devos uz vilcienu, kur mani jau gaidīja Jana.
"Kā ar Esteri?" viņa jautāja, kad jau bijām iekāpušas vagonā.
"Nekā. Es ar viņu nekontaktējos, bet viņa ik pa laikam piezvana un pajautā kā man iet. Saku, ka labi, pastāstu kā pa skolu un tā.." stāstīju draudzenei.
"Viņa zina, ka tu vairs neesi kopā ar Aleksu?" Jana gribēja zināt visu, kas bija noticis pēdējā laikā, jo agrāk es par to negribēju runāt. Pārsvarā viņa man padeva salvetes, kad es raudāju un klausījās stāstus par to cik labi man bija ar Aleksu. Es esmu tik pateicīga par to, ka viņa izturēja to un vēl spēja mani atbalstīt.
"Jā.. Roberts viņai pateica. Estere man piezvanīja pēc tā un teica, ka viņai ļoti žēl." nedaudz iesmējos, jo es nevarēju tam noticēt ne tad, ne tagad.
"Da labi?" draudzene smējās. "Žēl. Pff."
"Roberts viņu pameta." es noteicu un Janas sejas izteiksme izmainījās, mēs abas vairs nesmējāmies.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal18/733146
