Beidzot saņēmos un lieku pirmo nodaļu savam jaunajam stāstam. Gribētos, lai jums tas patīk..
1. nodaļa
Iegūlos gultā un tupi raudzījos griestos. Ko darīt? Tik garlaicīgi.. Aleks aizbrauca uz laukiem, kur viņam izlādējās telefons. Es sāku pierast pie šī puiša ziņām. Ar Aleksu, pareizāk sakot Aleksandru, es iepazinos pirms nedaudz vairāk kā nedēļas. Iereģistrējos vienā iepazīšanās portālā, jo bija palicis tik smagi pārdzīvot pēdējās divas vasaras nedēļas. Jo vairāk tuvojās skola, jo vairāk es sāku satraukties par to, ka atkal būs jāsatiek Andrejs un tās stulbās jūtas atkal atgriezīsies.
Visu pagājušo gadu cīnījos ar sevi, lai piespiestu sev viņu aizmirst, bet tas bija ļoti grūti, ņemot vērā to, ka mēs esam kursabiedri.. :/ Tad beidzot pienāca vasara un es vairs neredzēju viņu, un jūtas pārgāja, vismaz man tā pagaidām liekas. Es biju tik stulba, domājot, ka viņam bija jūtas pret mani. Es sabruku, uzzinot, ka viņam ir meitene. Bet es nekad nevarētu pateikt par viņu neko sliktu, vienīgi tagad es saskatīju visus viņa mīnusus, kurus neredzēju, kad man uz acīm bija rozā brilles. Un tagad es sāku domāt kāpēc viņš man iepatikās. Varbūt tāpēc, ka viņš ir par gadu vecāks, vai arī tāpēc, ka pievērsa man uzmanību. Bet arī stulbi, man gandrīz visi kursabiedri pievērsa tādu uzmanību, jo kursā mēs bijām tikai divas meitenes. Bet kad es runājos ar Andreju, es jutos īpašāka.. Likās, ka lai arī ko viņš neteiktu vai nedarītu, tas bija veltīts man. Katrs viņa smaids, jauks teikums, vai vienkārši tas, ka viņš katru rītu man teica: „Labrīt, Diān”.
Klusi iesmējos par savu stulbumu un piecēlos kājās. Pārskatīju savu istabu un sapratu, ka to vajag nedaudz piekārtot, tāpat nav ko darīt. Datorā ieslēdzu jautru mūziku un ķēros pie kārtošanas. Tik aktīvi vācu izmētātās mantas, ka nogāzu no galda fotorāmi. Apsēdos uz zemes un smagi nopūtos, jo sapratu kāda bilde ir šajā rāmī. Paņēmu to rokās un notīrīju putekļus no ieplaisājušā stikliņa. Ģimenes bilde - mamma, tētis un māsa, tajā trūkst tikai manis. Īstenībā es biju tajā bildē, tikai vēl nebiju piedzimusi.
Interesanti kāda bija mamma, es par to domāju diezgan bieži, un citreiz pārskatu viņas mantas, kuras tētis atstāja pēc viņas nāves. Es nepazinu savu mammu. Linda gan viņu pazina, ja viņa man neko nebūtu stāstījusi, es vispār neko nezinātu. Lindai bija desmit gadu, kad es piedzimu, un tā arī bija tā diena, kad māsa zaudēja mammu. Es augu un Lindai nācās viņu aizvietot, pīt man bizes, vārīt putras un nodarboties ar mājas darbiem. Tētis bija iegrimis darbā, viņš nepelnīja daudz, bet dzīvot varēja. Cik tad var nopelnīt parasts celtnieks, vēl pietam Latvijas nepilsonis? Bija grūti. Kad man bija divpadsmit gadu, tētis izlēma, ka vairs nespēj strādāt celtniecībā savos četrdesmit piecos gados un ar savu slimo muguru, tāpēc iesaistījās sava labākā drauga biznesā. Tagad itkā viss ir labi, viņš pelna labu naudu, mēs dzīvojam lielā mājā, divatā.
Pirms pieciem gadiem Linda apprecējās ar baltkrievu. Tētis bija traki laimīgs, jo viņš vienmēr sapņoja, ka kāda no viņa meitām apprecēsies ar kādu no viņa dzimtenes. Kopš tā laika mana māsa ļoti izmainījās, viņa vienmēr bija ļoti pedantiska un prasīga, attiecībā pret mani, bet tad viņa kļuva ļoti lecīga un piekasījās pie katra sīkuma. Viņai pielipa baltkrievu stils – apģērbs vai nu spīdīgs, vai spilgts. Mati arī vienmēr bija smieklīgi ieveidoti. Bet, par laimi, viņa nebrauca ciemos pārāk bieži. Reizi trijos mēnešos viņa atbrauca ar savu vīru, pārskatīja manu garderobi un riktīgi nokritizēja to, vēl arī nekārtību istabā, „sliktās atzīmes” un vēl tie viņas teksti: „Kad es biju tāda kā tu.. Vai arī - es vispār nekad neatļāvos kaut ko tādu pateikt tētim.” Katru reizi, kad viņa atbrauca, mēs sastrīdējāmies, viņa aizbrauca un pa tiem trijiem mēnešiem viss aizmirsās, tad viņa atkal atbrauca, mēs sastrīdējāmies, viņa aizbrauca un tā visu laiku. Man sāka apnikt ar viņu strīdēties, tāpēc pārsvarā ignorēju to, ko viņa teica.
Piecēlos kājās un noliku rāmi atpakaļ uz galda, būs kaut kad jānomaina stikliņš. Apnika kārtot, tāpēc iegūlos atpakaļ gultā, aizvēru acis un ļāvos miegam. Piemodos no tā, ka mans telefons ievibrējās. Likās, ka pagulēju tikai pāris minūtes, bet ieskatoties pulkstenī, sapratu, ka ir četri naktī. Smaids uzreiz parādījās manā sejā, kad ieraudzīju šo burvīgo ziņu no Aleksa.
„Sveika. :) tu pat nevari iedomāties cik ļoti es centos dabūt telefonu pie dzīvības. Traki ilgojos pēc tevis, ļoti gaidīšu ziņu no tevis, kad pamodīsies. :)”
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal2/730871
