http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-galam-nepateiktais-6/669779">LGN#6
7.nodaļa
Ieejot klasē, tiku apveltīta ar daudziem skatieniem. Katrs no tiem pauda savu. Prieku, šaubas, iespējams dusmas un apvainojumu. Palūkojos uz Keriju. Viņas acīs vīdēja skumjas.
Klusi aizslāju līdz savai sēdvietai un līdzjūtīgi palūkojos uz meiteni. Viņa nekavējoties pagriezās uz otru pusi.
Pret mani pagriezās Toms. Puisis, kurš sēdēja vienu solu man priekšā, -Kas viņai šodien iekodis?
-Domā, es zinu? -paraustīju plecus.
Grasījos celties kājās un pieiet pie draudzenes, bet noskanēja zvans un klasē iesteidzās blonda, gara paskata vīrieša dzimuma pārstāvis. Nespēju viņu nosaukt ne par vīrieti, ne par sava vecuma puisi. izbrīnīta palūkojos uz klasesbiedriem, kuru sejas izteiksmes nebija labākas.
Viņš nostājās mūsu priekšā un vērīgi nopētija klasi, -Labrīt. -tikai daži klusi atņēma sveicienu, kamēr pārējie nespēja aptvert, kas notiek, -Tā kā jūsu skolotāja ir apslimusi un tik drīz skolā nebūs, mani palūdza viņu aizvietot. Tātad, mani sauc Raivis.
Klases tālākajā stūrī iesaucās Dāvis -Jūs vidusskolu esat pats beidzis? -klasi pāršalca smieklu vilnis.
Tanī brīdī piekritu, jo mums priekšā stāvēja, manuprāt, cilvēks, kuram tikko palikuši 18. Vienu brīdi iedomājos, ka tas ir kāds no 12. klases.
-Patiesībā man ir 20 un es mācos Universitātē par filologu. Un esmu no Liepājas. Mani šeit uzaicināja jūsu klases skolotāja, ar kuru esmu jau sen pazīstams.
-O, liepājnieks. -Dāvis nelikās mierā un turpināja jautroties.
Jaunais skolotājs pacēla balsi, -Bet tagad palūgšu visiem apklust. Tā kā esmu šeit aptuveni uz nedēļu, mums būs nedaudz savādāka mācību programma. Un es palūgšu visiem ievērot kārtību, lai man jūsu klases skolotājai nebūtu nekas slikts jāsaka.
Tanī brīdī man kabatā ievibrējās telefons. Mamma atsūtīja īsziņu. Nemanāmi zem galda rakstīju atbildi, līdz pie mana sola jau stāvēja tas Raivis un uz mani dzelžaini skatījās, -Telefonus izmantot stundu laikā nedrīkst! -viņš pasniedza roku un biju spiesta tajā ielikt telefonu. -Pēc stundas varēsi saņemt, ja nebūs vēl kāds aizrādījums. Savādāk vajadzēs ar vecākiem ierasties pie direktora.
Gribēju jau teikt, ka mani vecāki šobrīd nav mājās un šīs pāris dienas arī nebūs, taču sapratu, ka manas personīgās lietas nevienam nebija vajadzīgas dzirdēt. Tāpēc klusēju un vēros ārā pa logu, kur vējš dzenāja lapas.
Pēc stundas, kamēs visi devās ārā no klases, es nesteidzīgi liku somā grāmatas. Jaunais skolotājs sēdēja pie galda un iedziļinājies datorā, pat nepamanīja mani, stāvam pie viņa galda.
-Vai, es atvainojos. Tu atnāci pēc telefona? -viņš atrāvies no ekrāna, palūkojās uz mani.
Piekrītoši pamāju ar galvu. Skolotājs no atvilknes izņēma mobilo un pasniedza to man. -Ceru, ka šādi gadījumi vairs neatkārtosies. -viņš pasmaidīja. Ejot ārā no klases, jutu kā viņa skatiens urbjas man mugurā. Pārskrēja neomulīgas trīsas.
Izejot no klases, manīju Keriju, kura stāvēja man taisni pretī, -Sveika. -viņa klusi noteica un mēs apskāvāmies.
-Tev šodien slikts garastāvoklis? -bažīgi vaicāju, -Ieejot klasē, tā izskatījās. Kas notika?
-Manis dēļ, māsa vakar izšķīrās ar savu draugu. Ar to, ar kuru bija kopā vai vairāk kā gadu. Atceries? -pamāju ar galvu.
-Ko tu izdarīji? -iepletu acis.
Meitene vērās gridā, -Aij, tam vairs nav nozīmes. Es tikai ceru, ka viņi atkal saies kopā, jo šobrīd es jūtos ļoti vainīga.
Abas lēnīgi devāmies uz kabinetu, kur bija paredzēta nākamā stunda. Kerija pagriezās pret mani, -Tu zināji, ka mūs, šo nedēļu mācīs kāds cits skolotājs?
-Nē taču. Man liekas, to neviens nezināja. -abas saskatījāmies, -No sākuma iedomājos, ka viņš ir no 12.klases, bet tad jau es noteikti viņu būtu pazinusi.
-Bet vai zini? -draudzene manī dziļi ielūkojās un klusiņām nočukstēja, -Viņš gan tevi pazīst.
-Kāpēc tu tā domā? -iesaucos.
-Tāpēc, ka es redzēju kā viņš uz tevi paskatījās pirmajā brīdī. Tā, it kā tevi jau krietnu laiciņu pazītu.
-Nē, tā nevar. Es taču Liepājā nevienu nepazīstu.
