Sveiki,rakstu pirmo reizi.Vienkārša brīža iedvesma. Ja patiks Jums, būs arī turpinājums.
Lūdzu komentāros rakstam ieteikumus,kritiku un to kas uz sirds.
Kamīnā degtā uguns liesma te sprēga uz augšu, te liesmas mēle stiepjās uz sāniem, bet jau pēc brīža tā apsīkst un pieplok.Elija atrodās svešā viesistabā . Jāteic visai omolīgi iekārtots. Telpas vidū zils dīvāns, protams gadu laikā tas jau ir zaudējis savu krāsu un kļuvis blāvs. Tam pie kājām kā uzticīgs sargs duss paklājiņs ar seniem izaustiem rakstiem un uz tā cēli stāvēja mazs tējas galdiņš ,kam centrā bija novietota vāze ar vasaras ziedu kompozīciju. Uz galda vēl atradās rožaina tējas servīze ,trūka vien kūpošas tējas un pašas tējkanas.
Elijas skatiens pievērsās virs kamīna esošajam bidēm. Vienā bildē bija attēlots vīrietis kalsnu seju,nedaudz izteiktiem vaigu kauliem un lielām acīm.Staltais augums bija ietērpts armijas mundierī. Vīrietis savās skavās turēja sievieti,kura izskatījās tik trausla it kā katru kuru brīdi varētu sašķīst simts sīkas drumslās. Tumšie mati teju sprogojās līdz pat meitnes viduklim,ko bija ieksāvusi šaura korsete. Mati bija glīti atlasīti no sejas atklājot pilnīgas lūpas ,šauro seju ar sikām ,mazliet skumju iekritušajām acīm.Mežģīņu kleita teju vai nekaunīgi pieglaudās viņas miesai. Bet abiem šajā bildē bija kas kopīgs- viņu acīs mirdzējā tāda mīlas dzīrkst ,ka paša Dieva sūtīts tropu negaiss to nejaudātu apdzēst. Zem bildes datums vēstija ka ir pienācis 1916.gada 7.jūlijs.
Savukārt blakus bildē krasi atšķīrās no iepriekš redzētās.Divi vecāka gada gājuma cilvēki sadevušies rokās .Ne vairs jauni un pilni spara, bet sirmi ,izplūdušās miesās un sakrunkojušies , tie stāvēja savā dzīves izskaņas priešā, bet acīs dzirksteļoja tā pati neapdzēsta mīlestība.Viņus kā bites ziedus ziedoņa laikā bija apsēduši mazi un lieli bērni un uz bildes apakšas bija vēstijusm " Mīļajiem vecākiem 50 kāzu jubelijā".
Bilžu apskati iztraucēja balls aiz muguras .Instinktīvi Elija pagriezās pret runātāju:
- Mīļā ,tēja gatava.
Durvīs stāvēja tas patas večuks ,kas bija redzams bildē, bet nu tam manāmi vēl bija nākuši klāt gadi. Viņām aiz muguras parādijās divi mazi bērni , kas smiedamies steidzās pie Elijas. Līdz atkal ierunājās sirmais vīrietis:
- Bērni, bērni.Tā sadzīgāk ar omīti. Labāk nākat uz tēju.
Vīrietis sakustējās un devās dīvāna virzienā. Viņam kustoties aiz muguras atklājās gaitenis, kura galā bija spogulis . Bet atspulgs nebija Eilijas tas bija Svešs. Tas bija vecas kundzes atspulgs -īsiem,sprogainiem matiem .Āda laika sadzītas nogurma grumbas un iekritušas acis.Elija paskatījas uz savas rokas izspiedušajām vēnām un pirkstos sagrabto spieķi. Elija neticeja tam ko redz. Veicais kungs to redzēdams izbīļu pilnu seju pieslējas kājas:
-Anniņ,vai ar tevi viss labi?
Domās Elija atkarotoja "Es neesmu Anna.Es esmu Elija Greisone." Viņa atkāpās .Aina ,kā bilde sastinga un sāka degt līdz zuda skatienam . Elija atradās tumsā ,tukšumā un vientulība,jo zudis bija viss iepriekš redzētais.
