Man šī tāda nedaudz jocīga iznākusi.
Kristapa skatapunkts
Pīp, pīp, pīp.
Fuj, kā ienīstu šo briesmīgo aparātu pīkstēšanu. Kaut gan esmu kāpņu telpā, tik un tā to dzirdu, un tā griežas ausīs kā tāds urbis.
Ceturtais stāvs.
Piektais. Reanimācija.
Paātrināju soli.
Liekas, ka es pats nekontrolēju savu ķermeni, šķiet, tas pats zina, kur jādodas.
Piegāju pie galdiņa, kur sēdēja kāda sieviete.
Nosaucu Emmas uzvārdu, viņa parādīja virzienu, un, kad sieviete prasīja, kas es tāds viņai esmu, atbildēju, ka brālis. Kas zin, varbūt bijušos draugus nelaiž.
Iegāju viņas palātā. Tur sēdēja cilvēki, vīrietis un sieviete. Laikam viņas vecāki.
- Labdien, - vīrietis apstulbis noteica, - tu laikam esi Kristaps, - viņš paspieda manu roku, - es esmu Emmas tētis.
- Āa, jā, - nopūtos.
- Mums laikam jāstāj tevi vienu, - viņš skumji pasmaidīja.
Kad Emmas vecāki aizgāja, apsēdos uz mazā ķeblīša blakus gultai un saņēmu viņas vēso roku plaukstās.
- Ai, mazā, tā visa ir mana vaina, - aizlūzušā balsī teicu, - ja es būtu apstājies, bet nē, man vajadzēja pateikt par to naudu.
Paskatījos apkārt. Sienas bija pretīgi baltas, visur pīkst un čab un smird pēc slimnīcas.
- Ir pagājušas tikai trīs stundas, bet es nevaru bez tevis. Ko es te runāju. Tu droši vien mani nemaz nedzirdi, - nopūtos un apsēdos mīkstajā krēslā palātas stūrī. Šitādas ekstras!
Telefons kabatā novibrēja.
„Ko tu sēdi pie tās tur?”
Kristīne. Besī laukā. Nu labi, laukā nē, iekšā. Besī iekšā.
„Tu vari beigt maisīties citu dzīvē?”
Pēc pussekundes atnāca atbilde.
„Nē.”
„Diez kāpēc? Āa, jā, tāpēc ka pārējo dzīves ir interesantākas par tavējo.”
Paliku pie Emmas, līdz dusmīga medmāsa lika man iet uz mājām. Teica, ka rīt pirmdiena un ka jāizguļās un jāiet uz skolu. Es pateicu, ka viņa nav mana māte, lai mani komandētu. Tad viņa mani izstūma ārā.
Atvadījos no Emmas vecākiem un devos uz mašīnu.
Braucu. Vienkārši braucu. Man nebija galamērķa.
Braucu tik ilgi, kamēr izbraucu no Rīgas un iebraucu kādā mazā ciemā.
Beigās apstājos pie kādas pamestas daudzdzīvokļu ēkas šosejas malā.
Vienmēr mani ir interesējušas nolaistas, pelēkas vietas, kur vairākus gadus neviens nav spēris kāju, izņemot narkomānus un žurkas.
Devos iekšā, nesteidzoties uzkāpu līdz pēdējam – piektajam – stāvam. Tad, sev par prieku, atradu trepes, kas ved uz ēkas jumtu.
Trepes nejauki čīkstēja, un, par brīnumu, tām netrūka neviens pakāpiens.
Uzkāpis uz jumta, paskatījos apkārt. Debesis bija pelēkas, kuru katru brīdi, iespējams, sāks snigt. Atkal. Ciems tiešām nav liels, tikai kādas divdesmit ēkas, protams, arī skola un mazmazītiņš stadions.
Piegāju tuvāk jumta malai un paskatījos lejā. Gruvešu kaudze, blakus tai melns atkrtumu maiss. Atceros, ka reiz, ejot vēl Jūrmalas skolā, tādā maisā atradu mirušu suni ar uzšķērstu vēderu. Fuj.
- Ēeee, - kāds ieķērcās, - nelec.
- Bļāviens, nevar cilvēks mierā pastāvēt uz jumta? – kliedzu un pagriezos pret ķērcēju.
Tā bija meitene, izskatījās uz gadiem 14, ne vecāka.
- Nu piedod, - viņa nobolīja acis, - es tak nezinu tavu dzīvesstāstu.
- Kas tev ar rokām? – jautāju, kad viņa kārtējo reizi pavilka baltā džempera piedurknes uz leju.
- Nekas.
Protams, nekas jau sūcās cauri gaišajam audumam.
- Ejam lejā, iedošu tev ar ko apsaitēt rokas.
Lejā gājām klusēdami. Mani neinteresē viņas problēmas, un viņu manējās.
- Ņem, - pametu viņai marli un dažus lielos plāksterus.
- Tu mani neapsaitēsi? – viņa sašutusi iesaucās un iesēdās vēl atvērtajā bagažniekā, ko jau grasījos aiztaisīt.
- Es tev pēc kaut kāda daktera izskatos? – atspiedos pret mašīnu un izvilku no kabatas cigarešu paciņu.
- Uzcienāsi? – viņa paskatījās uz mani ar kucēna acīm.
Izlikos, ka neko nedzirdu un aizdedzināju cigareti.
- Tu esi tik smuks, - viņa nopūtās, - žēl, ka manā skolā tikai krokši mācās. Nav neviens normāls, ar ko būt kopā. Nebūšu jau ar kaut kādu nūģi kopā, phe.
Viņai pēkšņi bija atvērusies kaut kāda runāšanas čakra.
- Paga, tev ir, nezinu, kādi 12 gadi un tu jau meklē sev draugu?
- Nu, vispār, man jau ir 13, - viņa nobolīja acis, - un..., - apturēju viņu pusvārdā.
- Vēl nesaki, ka tu jau esi ar kādu pārgulējusi? – viņa pamāja ar galvu, - Jēziņ, ej prom, mazgadīgās prostitūtas nedrīkst sēdēt manā mašīnā.
- Tu esi idiots, - viņa izlēca ārā no bagāžnieka.
- Maita arī, jā, es zinu, - vienaldzīgi noteicu.
