Iepriekšējā daļa - Letīcija #5
Nākamajā dienā.
Sēdēju istabā un krāmēju koferī pēdējās mantas. Tagad viss bija sakārtots un varēju mierīgi atpūsties. Tālāk man bija jāpārliecina kalpones un citus mājas darbiniekus klusēt. Sasēju blondos matus copē un uzģērbu džinsa bikses, kā arī pavisam biezu džemperi. Kad biju pavisam viena un garlaikota, tad adīju džemperus. Uzvilku uz vienas kājas zābaku, un nogāju lejā pa greznajām kāpnēm, un man ejot uz izejas pusi, man speciāli padeva mēteli un atvēra durvis.
Mani jau pie mājas gaidīja mašīna, kura mani aizvedīs līdz tuvākajai pilsētai. Manā skatienā pavērās sniegots lauks, un tālāk – kalni, kuru smailās virsotnes slēpās aiz krietnas miglas kārtas. Pasmaidīju šoferim un iekāpu mašīnā. Nosaucu visus veikalus, kur viņam vajadzēs mani izvadāt. – Līdz kādiem pieciem būšu beigusi. – brīdināju šoferi. Viņš noteiktu brīnījās, kā tik ilgi var iepirkties.
Drīz sākām braukt, un es gatavojos ierunāties par gaidāmo braucienu uz Ņujorku. Kā lai es citādi tieku uz lidostu, ja ne apmānot un pierunājot klusēt?
Bija jābrauc vairāk nekā stunda, tāpēc ērtāk atspiedos krēslā un uzslēdzu mūziku. Ārā puteņoja, taču pavērās brīnišķīgs skats uz aizsalušo ezeru un Minesotas kalniem. Daba un skati viennozīmīgi bija labāki par Ņujorkas betona milžiem, taču ja es vislaik sēdēšu bezdarbībā, tad manai dzīvei vairs nebūs jēgas.
Braucām pa līkumainu ceļu, kur ieraudzījām kādu cilvēku, kuram blakus stāvēja apgāzies motocikls.
- Piestāj, - pavēlēju šoferim.
Mēs abi izkāpām ārā, kur ieraudzījām guļošu puisi, kurš bija balinātāja balts un viņš drebēja. Ieraudzīju motociklu, kurš bija uzkritis viņam uz kājas, laikam arī tāpēc viņš te nekustīgi gulēja.
Vīrietis palīdzēja puisim atbrīvot kāju no kvadracikla, taču tālāk viņu piecelt nebija iespējams. Viņam ļoti, ļoti sāpēja. Tas bija redzams pēc viņa rokām, kuras bija saķērušas zaru. Puisis acīmredzot negribēja kliegt, tāpēc bija cieši saspiedis zaru. Arī viņa zilās acis pa laikam aizvērās un sažņaudzās.
- Tu jau izsauci ātro palīdzību? – jautāju šoferim.
- Jā, - viņš atbildēja. – Ja viņi mūs ātri atradīs, tad drīz būs klāt.
Pa šo ceļu nebrauca itin daudz mašīnu, taču nesaprotu, kā šo puisi neviens nevarēja pamanīt. Esmu paglābusi daudzus cilvēkus, taču šeit puisis mocījās. Noteikti viņš šeit ir gulējis jau vairākas dienas, jo kāja bija pavisam balta un izkatās, ka pat mirusi un viņš zaudēs savu kāju.
Man viņa ļoti palika žēl, jo kaut kas līdzīgs notika arī ar mani. Tā diena bija visbriesmīgākā manā mūžā, jo mēs ar tēvu braucām ar ziemas motocikliem. Mēs braucām pa Aļaskas kalniem, kad viņš apkrita un viņa motocikls arī uzgāzās uz viņa kājas. Es biju drosmīga, taču pēc dienas, veselas dienas sēžot viņam blakus, es saņēmos meklēt palīdzību. Man ļoti, ļoti sala, bet es maldoties, pēc divām dienām tiku līdz tuvākajam ciemam, kur man palīdzēja un arī atrada tēvu, kurš bija dzīvs.
Viņš bija vesels, taču māte viņam nepiedeva, par to gadījumu, ka mani atstāja bez kājas. Tāpēc es viņu nesaprotu, bet paldies Dievam, ka esmu pati dzīva. Tas ir pats galvenais
Asara nobira pa manu vaigu, taču es vēlējos izglābt puisi, jo dots devējam atdodas.
Nākošā daļa - Letīcija #7
