Šodien pusdienās es varu izvēlēties starp kartupeļu sacepumu vai rīsiem ar vistas karbonādi. Paldies liktenim, ka šodien nav zupas. Vismaz sausa palikšu.
Apsēdos pie vienīgā brīvā galda un izbaudīju karbonādi. Parasti ciemata pavāru pusdienas ir drausmīgas, taču šoreiz tās bija tīri ēdamas. Nolēmu izmantot brīvo brīdi lietderīgi un paņēmu no somas laukā "Es, Stīvs Džobs". Vairāk esmu Microsoft atbalstītāja, taču vajag izglītoties tālāk.
"Sveiki!" Jukumšmurts piegāja pie mana galdiņa, "Vai te brīvs?"
"Vai te tu kādu vēl redzi?" īgni atbildēju, jo nācās atrauties no grāmatas.
"Drīkstu?"
"Es tev, ko, aizliegšu?"
Jukumšmits apsēdās man pretī. Sajutu meiteņu skatienus sev aiz muguras. Drausmīga sajūta...
"Esmu A.J." Jukumšmurts pastiepa man roku.
"Jauki iepazīties Albert Jukumšmurt." norūcu.
Nebiju pieradusi pie cilvēkiem. Tas tādā nozīmē, pie cilvēkiem, kuri ir jauki pret mani. Kaut kādēļ man tas nepatika... Nemaz...
"Redzu, ka lasi," zēns nopētīja grāmatu, ""Es, Stīvs Džobs", citāti..."
"Ja..." nevīžīgi atbildēju un iedziļinājos atpakaļ citātos.
Labāk izgudrosim... sāku lasīt citātu, bet A.J. pārtrauca: "Viens no maniem mīļākajiem citātiem ir Labāk izgudrosim rītdienu, nevis uztrauksimies par to, kas notika vakardien."
Nez kāpēc es sāku smaidīt...
"Dāma prot smaidīt?" Jukumšmits nopētīja manu seju, "Tev piestāv..."
Es neko neatbildēju.
"Kā tevi sauc?" A.J. atkal nopētīja mani.
"Vai tam ir nozīme?" noliku grāmatu malā.
Ja godīgi, es pirmo reizi vairāku gadu laikā veltu vairāk uzmanības cilvēkam nekā kādam priekšmetam.
"Vispār vārdam ir nozī..."
"Ej, ragana, še!" kāds no ēdnīcas iesaucās un man pretī traucās ābols.
Ābols lidoja tieši man pretī, taču es to perfekti noķēru. Visi skatījās uz mani kā uz brīnumu.
"Vade ad inferos," nomurmināju, paņemdama no galda grāmatu, un devos prom.
Visi izskatījās nobijušies. Ejot prom, visi skatieni bija pievērsti man. Tikai Jukumšmirts izskatījās apjucis. Kad biju izgāju, izdzirdēju meiteņu ovācijas. Visas bija devušās pie A.J. Protams, kamēr es esmu blakus, visiem bail, bet kad manis nav... Neviens nezina, ka tas, ko es nomurmināju bija nekas traks... Ej elle... Un viss...
***
Zvans no stundas un brīvība. Pēc iespējas ātrāk devos prom, jo nespēju vairs izturēt. Pēc pusdienām visas meitenes meta man nicinošus skatienu. Pilnīgi visas...
"Pagaidi!" dzirdēju aiz sevis saucienu.
Bet es turpināju savu ceļu. Nemaz negribējās kavēties citu dēļ.
"Nu, pagaidi," tiku paķerta aiz rokas.
"KAS?!?" nikni atbildēju, skatīdamās uz Jukumšmurta seju.
"Mums pa ceļam," viņš laipni atbildēja.
"Kapēc tu tā domā?"
"Es vakar redzēju, kā tu iegāji kaut kādā māja. Cik noprotu, draugu tev nav, tātad tā ir tava māja..."
"Malacis, Šerlok," sarkastiski atbildēju un turpināju ceļu.
"Kas tev ir lēcies?"
"Klausies, Jukumšmurt," apstājos un pagriezos pret viņu, "Man no tevis neko nevajag... Un labāk turies tālāk no manis. Es esmu visu nīdāmais cilvēks. Mūsu atpalikušajā ciemā nevienam nav daļas gar mani. Tā kā tu te pārvācies, tev arī nevajadzētu būt daļas gar mani. Pēc pāris dienām tu pašam negribot tiksi pievienots klubam "Padari raganas dzīvi par niecību". Iespējams, tevi pat ievēlēs par prezidentu, jo esi izskatīgs..."
"Esmu izskatīgs?" viņš uzmeta man viltīgu smaidu.
"Diabolus tolle comeditis..." atbildēju un pagriezos.
"Eu nu pagaidi!" viņš atkal notvēra mani.
Aši tālumā ieraudzīju mūsu klases meitenes.
"Eu, meičas," iesvilpos, lai pievērstu uzmanību, "A.J. grib ar jums iet kopā, bet kautrējas!"
"KO? Viņš kautrējas?" dzirdēju meiteņu čalas, "Cik mīļi... "
"Priekš kam tu to izdarīji?" A.J. izskatījās apjucis.
"Hasta la vista, babe," triumfāli atbildēju, atbrīvojoties no Jukumšmurta tvēriena.
Ar paceltu galvu gāju prom, paejot garām A.J. fanu klubam.
Neviens man nav vajadzīgs... Visi mani tik un tā ienīst... Kāpēc man vajag censties iepatikties kādam... Un taisīt citiem sūdus ir jautri, vai ne?
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lelle-VI/654258
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lelle-IV/654181
