Es pacēlu skatienu. Vārnas lidoja virs manas galvas. Vai tiešām tās domā, ka esmu līķis? Vai uzskata mani par vienu no viņām. Melno sargu, kurš palīdz atstumtajiem un biedē pieņemtos.
Es pāris mirkļus skatījos uz nāves pavadoņiem, kā tos uzskata vietējie iedzīvotāji, un tad atgriezos pie klusuma klausīšanās. Ja labi ieklausās, tad var dzirdēt dvēseļu čukstus, var izdzirdēt pēdējos kliedzienus, ko izdvesa šeit mirušie. Un tas viss nav tik man prātā.
Mēs esam atpalikuši pasaules iemītnieki. Mūsu niecīgais ciemats atrodas netālu no jūras, taču tas tikai aprobežo mūs. Mums nav ne ostu, ne iespējas zvejot, jo jūras bargie vilņi bija izveidojuši augstus krastus. Neviens, nekas, nekurš neriskētu doties lejup pie asinskārā ūdeņa. Visi sāka bīties. Visi zināja, ka ūdeņi ir bīstami, taču pēc tam, kad tur noslīka bērns, neviens pat nedomāja nākt tiem klāt. Neviens... Izņemot paša velna un... Manis.
"Velna meita..." dzirdēju aiz sevis čukstus.
Es lēnām pagriezu galvu un ieraudzīju savu kaimiņieni ar viņas krustmeitu.
"Labdien!" iesaucos pieklājības pēc.
"Labdien..." viņa asi pagriezās un kopā ar savu pavadoni pazuda aiz stūra.
Cilvēki mani ienīda. Tāpēc es sāku tos arī ienīst. Es dažreiz speciāli nesu sveces uz kapiem un izliku tās pentagrammā. Tad murmināju tādus vārdus kā "Stultus pertimescam, sed me nec ullum" vai arī "Im damnari? Adhuc habet?"
Ļaudis domā, ka es izsaucu velnu. Viņi sāk uzskatīt mani par raganu, ka runāju šādā nesaprotamā valodā... Tā ir tikai latīņu valoda, kuru es izmantoju, nevis kaut kāda sen aizmirsta raganu runa. Mani izteicieni neko nenozīmē. Pirmais tulkojumā nozīmē "Muļķīgie manis baidās, bet man tas neko nenozīmē.", bet otrais "Es esmu nolādētā? Vai tomēr tie ir viņi?" Nekā ļauna, nekā pārdabiska, vai ne?
Mūsu ciematu ieskauj bieži meži, no kurienes izved tikai viens ceļš. Mēs esam gandrīz atstumti no apkārtējās pasaules, lai gan pašlaik jau ir 21. gadsimts. Tikai dažiem mājās ir elektrība, bet vēl retāk kādam ir ūdensvads. Tikai dažiem mājās ir duša un normāla tualete, nevis tā, kura atrodas nezin cik kilometru attālumā no mājas.
Skolā es esmu vienīgā, kura zina, kas ir Madonna, Biebers un 1D. Viņi nevar pat iedomāties, kas ir Dior, Chanel, Fendi. Tādas filmas kā "Titāniks", "Terminātors" un "Harijs Poters" viņiem ir tumša nakts. Varbūt arī tāpēc es esmu tā jocīgā? Es neesmu tā, kurai interesē vai jau ir uzziedējuši krokusi vai nav. Vai šogad taisīt zemeņu vai aveņu ievārījumu. Skābēt vai tomēr labāk sālīt tos gurķīšus?
Ejiet jūs visi uz vienu jauku vietiņu! Es neesmu tā paimeitiņa, kura katru dienu vilks gaiši zilu blūzīti, tumši zilus svārciņus un ap kaklu apsies baltu lakatiņu. Lielākā daļa meiteņu tā un staigā apkārt. Skolā nav noteiktas skolas uniformas, tāpēc es atļaujos uzvilkt melnas bikses, zābakus, man nav bail bail parādīt nedaudz ādas, man ir gods visiem prezentēt manu uzacs pīrsingu un uz kakla tetovēto 自由指数 (Tulkojumā no ķīniešu valodas tas nozīmē Brīvības meklētāja).
"Nomiru tu jel kādreiz," aiz manis bija dzirdama īgna veča balss.
"Es tik drīz nemiršu, bet par tevi neesmu tik pārliecināta," atcirtu.
Ar vienu acs maliņu ieraudzīju, ka večuks palika pavisam bāls un, cik vien ātri spēdams, kliboja prom.
Man patika biedēt tos muļķīšus. Uz lielpilsētu man ir iespējams tik tikai vienreiz gadā. Tikai vienreiz es varu justies pieņemta, jo lielpilsētnieki no manis nebaidās. Es esmu ierasta persona to apvidū. Pilsētnieki ir redzējuši arī jocīgākus tipiņus.
Taču tā viena diena pāriet tik ātri... Bet drīz tas mainīsies. Tikai 10 mēneši un es pametīšu šo māju čupiņu. Es pazudīšu no iedzīvotāju skatiena. Un būšu atradusi savu meklēto brīvību...
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lelle-III/654036
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lelle/653498
