Šis stāsts varbūt mazāk par trušiem, bet arī partiem, protams. Šis stāsts vairāk par Latvijas Šķirnes trušu asociācijas vairāku gadu loloto sapni- piedalīties Eiropas sīkdzīvnieku izstādē Leipcigā! Šā vai tā(te būtu daudz ko teikt par līdzcilvēkiem) tas realizējās un tiešām no sirds priecājos, ka arī es un mani 16 truši bija šīs izstādes dalībnieki. Bez visa tā, ka truši izstādei tika gatavoti jau no vasaras sākuma, šķiroti, pētīti, brīžam baroti, brīžam nebaroti:)), brīžam saimniecības skaistākie eksemplāri jau šķita galīgi brāķi un brīžam atkal sirds sitās priekā uz tiem lūkojoties, izstādi uztvēru kā jauku piedzīvojumu un tāds tas patiešām arī bija!
Leipcigas stāsts3
Izstādes darba kārtība sekojoša – dzīvnieki( ne tikai 26 tūkstoši trušu, bet vēl ap 60 tūkstošiem pīļu vistu, zosu, fazānu, jūras cūciņu, kanārijputniņu, papagaiļu un vēl varbūt kādu zvēriņu, ierodas izstādē otrdienā un izvietojas 5 milzīgās hallēs. Katra no tām kā abas Ķīpsalas halles kopā. Trešdienā un ceturtdienā dzīvnieki tiek vērtēti, piektdienas pusdienlaikā atveras izstāde un sākas dzīvnieku pārdošana, svētdien ap pusdienlaiku viss beidzas.
Ceļš līdz Vācijai pagāja visai mierīgi, ja neskaita nelielu novirzīšanos no kursa Varšavā, bet tas jau tā, lai dzīve interesantāka. Ierodamies galā pārāk agri – vienos naktī. Tā kā dzīvnieku pieņemšana sākas desmitos, varam mierīgi likties uz auss, tik kur…. viesnīca pasūtīta no nākošas dienas 16.00. Guļam turpat busos, stāvlaukumā pie Messes sētas. Ieraušos busa kravas telpā pie trušiem. Tur man matracītis un plānais guļammaiss ir gan, bet temperatūra ārā mīnus daži grādi un tai kravas kastē nu nemaz nav siltāks. Un vēl tie truši….braucot laikam nevar paēst un tagad visi kopīgi ietur vēlās vakariņas un šmakstina tā, ka uz papīra to nevar uzrakstīt, bet smieklīgi bija gan. Guļu, salstu un domāju par to laiku, kas pavadīts piedzīvojumu mačos un šķiet, ka šitas ne ar ko no tā neatšķiras. Vienkārši vajag izdzīvot. Izdevās!
Rīts pienāk darbīgs, iekļūstam teritorijā nedaudz pirms desmitiem un stiepjam trušus iekšā. Halle milzīga, jāatrod pareizais būris, mazliet slapjas muguras, bet viss paveikts un nu var palūkoties apkārt. Protams, pirmais kur dodos, atrast angoru būdas. Šogad gribējās pārvest dzeltenās angoras, bet jau zinu, ka no 8 trušiem, nepārdodas 4 un pārējie četri ir vienam saimniekam – viena meitene un 3 puiši. Varbūt visi radinieki, bet varbūt nē. Tas arī būs mans šīs izstādes lielākais izaicinājums- tikt pie, iespējams, vienīgā dzelteno angoru pāra. Angoras atbrauc tik ap pusdienlaiku, bet satieku saimnieku un, lai arī viņš nerunā angliski un es neprotu vāciski, noskaidroju, ka viens no puišiem nav meitenes radinieks un pie veiksmes viens pāris ir dabūjams. Vēl šajā dienā arī atlasu sev vienu melno angoru un angļu auntruša tēvu. Pārējo šķirņu trušu ir vairāk un tur īpaši neiespringstu – gan jau pēc kataloga izlasīšu, kad būs novērtēti. Diena pagājusi ļoti vērtīgi un iekrītot viesnīcas gultā, siltumā, atlūztu momentā un noguļu kādas 12stundas.
Trešdienā un ceturtdienā messē nav ko darīt (mēs gan tur bijām, bet tas ir pārāk smieklīgs stāsts), tādēļ izmantojam laiku šopingam, pilsētas apskatei un Ziemassvētku noskaņas baudīšanai. Teikšu atklāti, vīlos tai Vācijā. Pilsētas centrs smuki saposts, liels Ziemsvētku tirdziņš, pilns ar ēdamo un visi arī ēd, cilvēku daudz. Braucot ar tramvaju uz pilsētas malu paveras diezgan bēdīga aina – pirmskara laikā celtās mājas ārkārtīgi nolaistas, daudzas ar izdauzītiem logiem, pamestas, liekas karš beidzies vakar. Turpat pa vidu ir arī atjaunotas, bet tomēr kopējais iespaids nudien nebija labs, arī parciņi nekopti, lapas nesagrābtas. Nez kur tad ir tas vācu pedantisms? Pilsētas nomalē atkal jaunie rajoni, tāds pats mūsu Purvciems vien ir. Visur jūtams gadiem ilgais Austrumvācijas sovjetisms. Pat tādu veikaliņu atradām, kur pārdevās preces no tā laika. Veikaliņš stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem. Ilgas pēc kaut kā pagājuša, bet skaista??? HMMM.
Piektdienas rīts atkal sākas trauksmains – ir pienācis trakais trušu pirkšanas laiks, ikviena kolekcionāra sirds sitas priekā:)arī mana:)). Tieku hallē jau agri pa sētas durvīm un apskatu vērtējumus manis izvēlētajiem trušiem, katalogi kavējas un var gadīties, ka nākas trušus pirkt bez tā, tādēļ vēlreiz pārbaudu numurus, mani pieķer apsargs un saka, ka vajadzētu iet prom, eju… līdz halles stūrim. Neko jau man arī vairs nevajag. Dodos meklēt vietu, kur ierīkotas kases. Atrodu, tur jau kādi 15 cilvēki stāv rindā. Tie darbinieki, kam sarkanās caurlaides, man tādas nav, bet nekas, rindā jau stāvēt es varu. Līdz manīm atzogas vēl divas kolēģītes, tad laikam apsardze kļūst modrāka un pārējie netiek iekšā. Izlaižot vājprāta grūstīšanos, ko izraisīja brāļu tautas pārstāves centieni tikt iekšā pirmajai(viņa tika, protams), varu teikt, ka nopirku visu nepieciešamo. Atlikušo dienas daļu un vēl vienu dienu pavadām apskatot vairāk citus dzīvniekus kā trušus.
Ja nu šito lasot kāds vēl nav aizmidzis, tad pastāstīšu vēl vienu stāstu – kā es tiku pie pīlītēm, kas smej! Jā, jā, nu man mājās ir vēl arī 3 pīlītes. Sākās viss jau otrdienā, kad dzīvnieki tika vesti iekšā. Ejam ar Andri pa halli un pēkšņi dzirdam – viens smejas, nu šausmīgi jautri un ilgi smejas. Ejam skatīties- pīle. Laikam tā Indijas pīle saucas.
Kā pieejam pie būra, tā nesmejas, kā aizejam aiz stūra- smej atkal, nu gluži kā tā mantiņa, kuru paspaida un tad tā smejas tā, ka jāsmej pašam līdz. Vēlāk Andris ierakstīja telefonā tādu pusminūti ilgu smiekliņu no citas pīles. Tā arī pavilkās, ka vajag pīlīti, kas smej. Sestdienā nopirkām pārīti, pagaidām neesmu dzirdējusi tās smejam, laikam Latvijas ziema par bargu, bet gan jau. Un trešā pīle kā tāda piedeva nāca. Bija man jāatved kādam cilvēkam Sumatras gailis. Bet to gaiļu tik septiņi un visi bij jau pārdoti. Tad man tika dots rīkojums nopirkt vienalga ko, ka tik gailis. Tā nu sestdienas vakarā dabūju putnu katalogu un cītīgi izrakstīju kādus 50 gaiļus ar cerību, ka kāds no tiem vēl būs pārdošanā. Vieni no tiem Opringtonas dzeltenie. Ar tiem arī svētdienas rītā sāku un man par lielu pārsteigumu ar pirmo trāpīju nenopirktā gailī. Skaidrs, ka ņemu, tad eju skatīties, kāds tad šis ir. Eju, eju, gaiļu numuri beidzas, bet manējā vēl nav…. atradu…. skaistu lielu, gaišbrūnu… pīļtēviņu…. Nu patīk man viņš, tik varbūt kādam ir atbilstoša pīlīte?? Skumji puisim ar divām pundurpīlēm, no kurām sievišķā puse visu laiku klačojas un vīrišķā knābj.
Nu ko, kopsavilkumā esmu priecīga, par man doto iespēju piedalīties šajā izstādē, esmu apmierināta ar to, ka man nebija neviena izbrāķēta truša. Dažiem vērtējumi varēja būt augstāki, bet tur lomu nospēlēja pieredzes trūkums. Tiku gan brīdināta, tomēr īsti neticēju, ka truši šādā ceļojumā ļoti zaudē svaru. Mazi Liesmaino trusīti nosvēru pēdējo reizi nosvēru izbraukšanas vakarā. Tas svēra 2880gr – ideāls svars. Galā trusis bija nokrities par 350gr. !!! Cik tad nokrītas lielie!! Vairākiem maniem trušiem vērtējums bija samazināts tieši svara dēļ, bet tie arī bija tie,kas vēl ir jauni. Uz šādu izstādi tomēr jauntruši nav jāved, arī tad ne, ja pēc svaramājās viņš atbilst pieaugušam. Jā, nu tas zināšanai turpmāk. Augsti vērtējumi bija maniem Vīnes zilajiem un Lieliem Gaišiem sudrabotiem.