Pusgadu vēlāk...
Es domāju mājās apstādināt laiku vai ielikt dubultnieci. Es ieliku dubultnieci savās mājās, to agrāk darīja Stepanovs, bet es ātri vien apguvu to burvestību. Otra pasaule ir maģijas vieta, kurā ir palikuši ļoti maz spēcīgu burvju, Gaišās un Tumšās puses karu dēl. Es daudzreiz esmu devusies palīgā, jo esmu šausmīgi progresējusi. Es esmu iemācījusies, to ko katra elementa (katram var būt tikai viens elements vai būt burvis, bez elementa. Es esmu viss, esmu burve un mācos visus 4 elementus, pie sevis bieži vien smejos, ka esmu avatars) pārstāvis var iemācīties 5 vai vairāk gadu laikā! Tas ir iespaidīgi, pat priekš tās pasaules.
Aizteleportējos uz to pasauli, uz savu istabū pilī. Pils bij milziga un iespaidīga, tāpat kā mana istaba. Aizgāju uz komandcentru. Pajautāju vai kākds nav redzējis Elizabeti, Evelīnu(Tās bij manas draudzenes, jau kopš ierados šai pasaulē) vai Redu. Eliass, komandcentra darbinieks atbildēja, ka viņi ir nolaupīti. Manī iekšā viss sāka vārīties. Es teicu- Es viņus sameklēšu ar burvestību!- un aizgāju pie sienas un izpildīju kustības un teicu- Es viņus atradu!- nosaucu kordinātas un nevienam neko nesakot aizgāju uz istabu paņēmu pārs ieročus. Tad es atcerējos, ka ja man kaut ko vajadzēs es izmantošu spējas un to dabūšu. Es nevarēju atrast savu dunci, tapēc es par to iedomājos un tas parādījas.
Aizliku dunci aiz jostas, paņēmu loku un bultas un aizteleporējos, nedaudz tālāk, lai mani neviens nepamana. Dzirdēju Elizabetes kliedzienu un paslēpos aiz sienas koka mājai ciematā kas bij neapdzīvots jau vairāk kā simts gadu.Viņi bij ciema centrā. Es saskaitīju cilvēkus kas viņus tur. Tur bij 16 Tumšās puses ļaužu. Es pārbaudīju auras. Lielākajai dalai bij zemes elements. Vienam bij strāvas, tātad ar viņu būsu sarežītāk tikt galā.
Bij nolaupīti daudzi cilvēki, vismaz 30 un viņi visi bij sasieti. Ess paņēmu bultu un nekļūdigi to raidīju maga sirdī un sāku apšaut pārējos. Viņi sāka izmantot savus elementus, redzot tarci. Es uzliku ļoti spēcīgu vairgu un izmantoju uguns elementu nogalinot vēl pāris Tumšo. Palika tikai 3 Tumšie. Viens meta strāvas bumbu, es neizmantojot elementu, bet gan spējas noraidīju triecienu atpakaļ un viņš tika smagi ievainots, kaut man nebij ne skrambas. Viņš nokrita aiz mokām.
Tā, ka man bij vairgos (maģijas) paņēmu bultas un nošāvu abus palikušos, kaut ari viņi sīvi pretojās.Sāku siet vaļā Redu, atsēju vel dažus, līdz ieraudzīju Elizabeti un Evelīnu guļam zemē. Pārbaudīju abu pulsus. Elizabete bij mirusi, daļa manis sabruka, es pat neraudāju. Es sapurinājos un pārbaudīju Evelīnas pulsu, kas sitās tomēr vāji. Mans instinkts lika man piecelties un paņemt uguns bumbu ar ko šāvu uz vienu mājas sirdi, nošaujot vēl vienu Tumšo. Tad es sabruku zemē atceroties par Elizabeti. Manas rokas sāka mirdzēt un es instinktu vadīta pieliku rokas pie Evelīnas ievainojuma un tas sadzija, pēc mirkļa Evelīna sāka elpot kārtīgu un pamodās.
Es viņu apskāvu. Un man notecēja asara. Atcerējos, ka sēžu uz zemes un piecēlos un uzviku līdzi arī Evelīnu.Es vienkāršī stāveju un skatījos uz visiem cilvēkiem, kas bija pārbijušies, kad kāda auksta roka pieskārās manējai. Pagriezos un skatījos, ka tā ir kāda maza meitene un viņa teica- Tu esi dziedniece, tāpat kā mana ome, viņa jau kādu laiku gaidīja vēl kādu viņas jmas pratēju.-viņa mani apskāva un es pieliecos lai atbildētu viņas apskāvienam. Es atcerējos par pārējiem u pariezos, kad viņi visi bij atsējuši virves un teicu- Sadodieties rokās, es visus aizteleportēšu pie pils.-Visi sadevās rokās un es pamanīju, ka Reds skatās uz manu seju, kad es sapratu,ka raudu.
Es noslaucīju asaras un Reds mani apskava un visiem jautāja-Visi sadevusies rokās?-visi atbildēja apstiprinoši un es aizteleporteju visus uz ciematu.
-Kāds ir ievainots?-to jautāju es. Pārs cilvēki panāca uz priekšu.- Tad dosimies z ciemata slimniīcu, tā ir vistuvākā.-Tad es dzirdēju ka, kāds mani sauc, paskatījos apkārt un sapratusi, ka tas r Stepanovs, palūdzu, lai Reds viņus aizved uz slimnīcu un ppati gāju pie Stepanova.
