Ledus.5

LEDUS

Bekona smarža viņai atgādināja mājas. Būdama šķirta no ģimenes gandrīz pusgadu, viņai visvairāk bija pietrūcis tieši šo, tā vien šķiet, mazsvarīgo sīkumu, kas padarīja dzīvi pilnīgāku. Pārmaiņas pēc, viņa pirms atbraukšanas bija ļoti pacentusies – laikus sakārtojusi visas mantas, nopirkusi suvenīrus un dāvanas radiniekiem, kā arī sarīkojusi un novadījusi lielisku atvadu ballīti ar kursa biedriem no visas pasaules, kas bija sabraukuši, lai piedalītos kopīgā projektā – praksē. Parasti Kārlija nebija tik precīza. Visi, kas jaunieti pazina, nekļūdījās, domājot, ka meitenei galvā svilpo vējš, un organizēt plānus ar viņu, ir kā gaidīt lietu tuksnesī.

Bet tieši tas jau padarīja viņu īpašu. Viņas bērnešķīgā daba, vieglprātība un aizmāršīgums bija vien daļa no šarma, ko meitenes klātbūtne izstaroja. Viņa pacēla galvu no saņurcītā “GQ” žurnāla, lai palūkotos uz mazo kafejnīciņu, no kuras nāca pazīstamā smarža. Meitenes mutē sariesās siekalas un kuņģis nelāgi sarāvās. Smadzenes nekavējoties lika doties pēc ēšanas, taču racionālā domāšana viņai lika palikt uz vietas. Galu galā, šī bija jau otrā reize, kad meitene centās aizlidot no Frankfurtes uz Taksonu, jo iepriekš meitene lidmašīnu nogulēja.. piecos vakarā. Viņa vienkārši sakrustoja kājas lotosa pozā un atgriezās pie žurnāla pētīšanas, lai novērstu domas par kārdinoši sārtu, zeltaini krokotu bekona šķēlīti..

-Izbeidz,- viņa sev aizrādīja,- Lidmašīnā baro. Varbūt ne bekonu, bet baro.- viņa nomurmināja un pāršķīra šķēlīti uz atvērumu, ko rotāja divas bildes ar kārdinošām maltītēm. Meitene smagi nopūtās, salocīja žurnālu tūtiņā un ielika rokassomā, kas viņai piederēja jau kopš bērnības. Lai ko teiktu mamma un draudzenes, Kārlija un tā soma bija nešķiramas kopš sestās klases. Meitene, pastaigā ar draudzenēm, bija ieraudzījusi šo, citu acīm ne tik pievilcīgo, ar mākslīgu violetu kažoku apšūtu, tamborētu somu ar koka rokturīšiem, un bija iekārojusi to no pirmā acu skatiena. Pat pēc tik daudziem gadiem, soma bija nevainojamā stāvoklī, un neatstāja Kārliju bez uzmanības apliecinājumiem un sarauktām uzacīm no pārējo puses. Viņas ekstravagantais stils ne par cik neatpalika no viņas kolorītā rakstura,- un tas padarīja Kārliju par Kārliju, kā viņa pati mēdza sacīt. Radikālas matu krāsas un kosmētika, absolūti nesaskaņotu tērpu izvēle un pašpārliecinātība pašai par sevi jebkurā laikā, to cilvēki, kas viņu satika, vai bija viņai līdzās, zināja uzreiz.

-Kundze,- blakussēdošā māmuļa, kuras seja bija sačokurojusies kā baltvīna rozīne, laipni uzrunāja jauno meiteni,- Jūsu telefons jau ļoti ilgi zvana,- vecā piebilda un piekārtoja savu sarkano, samta fedoras cepurīti ar pāva spalvu. Kārlija sašķobīja seju un izdvesusi klusu “es atvainojos” izķeksēja telefonu no somas.

-Kārlij?- mammas spalgā, satrauktā balss ieskanējās klausules otrā galā,- Kur tu esi?

-Pēc stundas sāksies iekāpšana,- meitene sacīja un ar acs kaktiņu uzlūkoja veco sievieti, kura bija izvilkusi no tirgus tašas kladi ar kaķi un pie sevis kaut ko ņaudēja. Meitene sakautrējās un novērsās, nezinot īsti, ko domāt,- Mammu, man ļoti, ļoti gribas ēst. Bekonu, ļoti bekonu gribu.

-Būs tev bekons,- meitenes mamma vēlīgi atteica,- Es nupat iztīrīju tavu istabu...

-Mammu,- Kārlija, acis nobolot, aizrādīja. Mīlestība, ko viņa juta pret māti, bija neizsmeļama un neizmērāma,- Es taču tev lūdzu nepārpūlēties. Tu nedrīksti staipīties.

-Kas padarīts, padarīts,- Kārlijas mamma meitai atteica,- Mēs tevi sagaidīsim lidostā.

-Ar bekonu,- Kārlija piekodināja,- Un pasaki tētim, ka bekons no viņa. Un tieši viņa bekona šķēlītes, nevis čipsi ar bekonu, kā pagājšvasar,- meitene nopukstēja. Pagājšgad viņa bija devusies atpūsties ar draugiem uz Ibizu Spānijā, un tā, kā viņas draugi bija aktīvi vegānu un veģetārisma dzīves stila piekritēji, viņai bekons rādījās tikai sapņos. Un, pat atgriežoties mājās, viņu gaidīja nelāgs pārsteigums. Par bekonu izsapņotie sapņi sabruka, kad tētis ielika meitenei rokās “Doritos” čipsus ar bekona garšu. Tik dusmīgu un apvainojušos viņu sen nebija redzējis neviens. Nepietiek ar to, ka jaunā sieviete ienīda čipsus, viņa vēl netika pie bekona, jo visi veikali bija ciet. toreiz viņa ar vecākiem nerunāja veselas trīs stundas.

-Es apsolu,- mamma mīļi sacīja.- Nekādu bekona čipsu nebūs. Tas ir solījums.

-Paldies,- meitene atteica, un tad atcerējās pašu galveno,- Mammu, vai Taksonā atkal līst?

-Tu aizmirsi lietussargu?- mammas balsī bija dzirdams smaids.- Kārlij, meitiņ?

-...-

-Kārlija! Halo! Vai kaut kas ar savienojumu?-

-Es aizmirsu,- viegli pakasot roku no uztraukuma un kauna, meitene sacīja. Mamma viegli pasmējās un apsolījās atvest gan meitenei svīteri, gan lietussargu. Ja bija kaut kas, kas meiteni tiešām biedēja, tad tas bija lietus- ekstravagantā stila bieds. Lietus kā tāds meitenei riebās, un daļēji tāpēc viņa allaž pārmeklēja visu internetu, meklējot iespējas pazust no mājām, īpaši uz lietas sezonu.- Labi, mammu. Es aiziešu nopirkt sev kādu sviestmaizi.

-Tu nepaēdi?- mamma iesaucās. Kārlija pasmīnēja,- Kārlija, tev priekšā ir tik garš ceļš.

-Lidmašīnā baro, mammu,- meitene atgādināja.- Un es tikai gribu iekost, neko nopietnu.

-Nu skaidrs..- mamma pēc brīža negribīgi sacīja. – Mājās tu vienalga ēdīsi.- mamma vēl uzstāja, iekams pārtraukt sarunu. Kārlija pat nespēja iepīkstēties, kad saruna bija cauri.

-Minci, minci, minci..- blakus sēdētāja nebeidza atkārtot, iedvešot Kārlijā vēl lielākas šausmas. Meitene pielēca kājās un steigšus devās mazā “Target” veikaliņa virzienā, cenšoties neskatīties uz savādo, veco kundzi uz krēsla. Viņa veikli paķēra sarkano groziņu ar veikala logo un devās pastaigāties pa ailām, paņemdama visu, ko sirds kāroja- gan šokolādes batoniņus, gan cepumus, gan sulas paciņas. Meitene gandrīz dejas solī devās pie kases, kad viņai ceļu aizšķērsoja kāds vīrietis ar milzīgu sporta somu uz pleciem. Viņš aktīvi pētīja fasēto salātu kastītes, neļaujot jaunietei paiet garām.

-Es atvainojos?- Kārlija viņu uzrunāja, taču svešais noignorēja,- Kungs, palaidiet garām..- veikala ejas bija tik šauras, ka meitene nekādi nevarēja apiet traucēkli. Un tas viņu nopietni kaitināja. Vīrietis ar dusmīgu seju pagriezās pret viņu, un noņurdējis kaut ko franču valodā, palaida meiteni garām.

-Frīks,- Kārlija nosprieda un sāka krāmēt produktus uz letes, kad saprata, ka meitenei nav maka. Izbijusies viņa metās pārrakāt visas kabatas un somu, taču lielā maciņa ar violeto pandu nekur nebija.- Pagaidiet,- viņa uzsauca un atstāja  groziņu uz grīdas, lai paskatītos, vai tas nav kaut kur izkritis. Taču maka nekur nebija- to arī neviens nebija paņēmis, jo jauniete un rupjais vīrs bija vienīgie veikala apmeklētāji. Arī tante bija pazudusi no soliņa, un Kārlija jau spēja iedomāties, kur maks varētu bijis pazudis. Vēders skaļi ierūcās un Kārlija sevi nofokusēja doties un atvainoties kasierim par neērtībām. Meitenes vaigi pildījās sārtuma, un viņai nemaz negribējās stāstīt par situāciju pārdevējam, bez tam tā nekauņas klātbūtnē.

Taču tad meitene strauji apstājās. Viņa kā iemeta palika vietā, kad pamanīja, ka tas pats vīrietis ar kādu runā pa telefonu un viņam no somas rēgojas vesels žūksnis ar naudu, pa atvērto rāvējslēdzēja pusi. Vēders burkšķēja tik sāpīgi, ka viņa nekavējoties atmeta šo domu. Atsākusi kauna gājienu, Kārlija centās neskatīties uz kasieri, kad dzirdēja, ka vīrietis ieaurojas un nomet somu uz zemes. cik vien ātri spēdama, viņa pieliecās, izvilka vienu no naudas paciņām no somas kabatas un devās pie kases norēķināties, izvilkdama pāris banknotes.

Viņai svila vaigi un pāri deniņiem tecēja sviedri, bet domas klejoja kā satraukti mustangi. Vai vīrietis pamanīs, ka viņa nozaga? Te taču bija kameras. Viņai noteikti būs nepatikšanas.

-Pieci dolāri,-kalsnais puisis aiz kases sacīja. Meitene atlaida banknoti no plaukstas un uzlika desmit dolāru banknoti uz galda,- Atlikumu uzgaidiet,-

-Nevajag atlikumu,- viņa steigšus sacīja un žigli iemeta naudu somā, kopā ar citām pārtikas lietām. Neveikli uzsmaidījusi kasierim, meitene ātrā solī devās prom no veikala, pat neatskatīdamās. Viņas sirds kā smaga dūre sitās pret krūtīm, aizsitot elpu. Rokas trīcēja un viņa jutās briesmīgi par nodarīto. Meitene taču nekad nebija zagusi. Nekad.

-Sākusies iekāpšana reisā...- monotona balss skaļruņos sacīja un Kārlija atviegloti nopūtās. Iekāpšana bija sākusies ātrāk, un meitene jutās mazliet drošāk. Gandrīz skriešus viņa devās iestāties rindā, un visām varītēm centās aizmirst notikušo. Vīrietis galu galā pats bija vainīgs.

Meitene izvilka pasi  no somas un aizgrieza seju uz sienas pusi, lai nemanāmi noslēptos no apkārtnes. Vaigi aizvien karsa un mute bija sausa kā tuksnesī. Turklāt rinda kustējās ļoti lēnām. Ik mirklis vilkās kā mūžība, liekot viņai krist panikā. Vai vīrietis pamanīja pazudušo summu? No kurienes bija šī nauda? Kāpēc viņa vispār tā rīkojās?

-Kundze,- apsardzes sieviete uzrunāja Kārliju,- Jūsu biļete un pase. Lūdzu,- sieviete gaidot, izstiepa roku. Kārlija žigli pamāja un pasniedza dokumentus, pamezdama skatienu uz atpakaļ, kur bija izcēlies tracis. Vīrietis, ko viņa satika, bija sasiets rokudzelzīšos un divu apsargu pavadībā, tika vests kaut kur prom.- Ejiet,- apsardzes sieviete sacīja, palaižot Kārliju uz muitas zonu.

Kad draudi bija aiz muguras, Kārlija pieķēra sevi smaidām. Viņai šodien bija neizsakāmi paveicies un viņa vēl bija tikusi pie ēdiena bez maksas. Meitene smaidīja katram un jutās bezgala atvieglota, pat nenojauzdama, ka šis viens gājiens izmainīs visu viņas dzīvi pavisam drīz.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ledus-1/806155