Ledus.2

***

Desmit gadus atpakaļ.

-Nebaidies,- es iedrošināju mazo māsu, uzkāpdama uz ledus,- Redzi, nav nekas traks!

-Es negribu ielūzt.- mazā noteica un grīļīgi pakāpos uz atpakaļ.- Aleks, nāc atpakaļ.

-Tev jāpamēģina. Tu nekad nezināsi, ja nepamēģināsi,- es uzstāju,- Nāc, mazā. Es taču esmu tepat.

-Aleksi!- māsa iesaucās, un pakāpās vēl pāris soļus atpakaļ.- Nē! Es negribu! Man bail!

-Es taču stāvu uz ledus, vai ne?- es noprasīju un mazliet palēcos. Ledus draudīgi nošņirkstēja zem kājām, taču mani neizbiedēja. Galu galā, tikai man bija smadzenes un spēks. Stihija nebija nekas.- Nu labi, tad atrodi garāko zaru. Satversim to katrs no savas puses un būsim drošībā. Sarunājuši?

-Aleksi, es negribu,- Gabriela iespītējās un izplūda asarās. Smagi nopūtos un devos pie viņas,- Lūdzu, nāc nost no ledus. Es negribu, ka tev notiek kaut kas slikts..

-Ar mani viss ir kārtībā.- es apliecināju, apstādamies aizsalušās upes vidū.- Atceries, ko tētis teica? Tētis teica, ka bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī,- es atgādināju,- Tev taču ir bail no ūdens?

-Ir,-

-Tad nāc. Tagad tas ir sasalis un drošs.- es pārliecinoši sacīju,- Tev nav no kā baidīties.

Viņas apņēmība mazliet sašķobījās.- Esi pārliecināts?- viņa jautāja un uzlika zābaciņu uz ledus.- Krakšķ!

-Tas ir normāli,- es sacīju,- Vienkārši nāc šurp,- pastiepu rokas viņai pretim. Gabrielas mazās kājiņas lēni virzīja viņu uz ledus, un meitenīte aizmiedza acis.- Seko manai balsij.

-Es jau sekoju!- viņa izsaucās. Pagāju viņai pretim un saņēmu viņas rokas savējās.- Es.. ledus..

-Tu esi ar mani!- es atgādināju un noliecos viņai priekšā,- Nav taču tik baisi, vai ne?

Viņa papurināja galvu un es notrausu asaras viņai no vaigiem.- Nav,- viņa noteica un atlaida manas rokas.- Patiesībā.. tas ir forši,- meitene nedroši sacīja.- Aleksi?

-Jā, mazā?-

-Noķer mani,- viņa izaicināja un metās skriet. Es apmulsu un metos viņai pakaļ, kad sadzirdēju nelielu krakšķi, pēc kā mana kāja saskārās ar slapjumu un ledus lēnām sāka plīst kā stikls, pret ko trāpījis smagums. Es sastingu uz vietas, un sasaucu māsu, kura bija kādus piecdesmit metrus no manis.- Kas notiek?- viņa iekliedzās,- Aleksi!

-Viss ir kārtībā, mazā.- es mierināju, neizkustēdamies no vietas.- Tikai saglabā mieru..

-Tu teici, ka ledus nav bīstams!- Gabriela izplūda asarās.- Brāli! Man bail!

-Es tūlīt sazvanīšu palīgus.- es noteicu un lēni pastiepos pēc telefona, kas stāvēja žaketes kabatā. Man drebēja rokas, bet māsas dēļ es nedrīkstēju zaudēt masku. Pieliku telefonu pie auss, un gaidīju, kad palīdzības dienesti savienos ar ugunsdzēsējiem, taču tad manā acu priekšā ledus sāka atdalīties pa gabaliem, un telefons man izkrita no rokām. Gabriela, noraudājusies sarkana, stāvēja uz viena no gabaliem, kas plostoja starp citiem. Viņas gabals bija atdalījies, un man pieslēdzās panika.

-ALEKSI!!!!!!!!!!!!!!- māsa iebļāvās un es nekavējoties paķēru telefonu. Veicu zvanu atkal, kad beidzot dispečere pacēla.

-Steidzami vajag palīdzību..- es ātri noteicu klausulē,- Uz upes pie Heičvīkas. Ledus sāka sadalīties..

-Lūdzu, sniedziet precīzākas koordinātes..-

-Heičvīkas upe,- es nokliedzos, un pagriezos, kad pamanīju, ka māsas vairs nav uz ledus.- IZSŪTIET VISAS VIENĪBAS!- es pavēlēju un pārlēcu pāri ledusgabaliem.- GABRIELA!? KUR TU ESI?- es izsaucos, taču nekur viņu nemanīju. Beidzot tiku pie gabala, kur viņa bija, kad sadzirdēju klauvēšanos zem ledus. Piesteidzos tur, notīrīju sniegu un pamanīju māsas cimdiņu sitamies no ledus apakšas. Divreiz nedomājot, ielēcu ledainajā ūdenī un ieniru viņai pakaļ. Bet zem ledus bija gandrīz absolūta tumsa un man sāka trūkt gaisa. Beidzot es saķēru viņu aiz jakas un izvilku ledus, drebēdams pa visām miesām. Gabija bija bezsamaņā un es nekavējoties veicu sirds masāžu, ko biju apguvis koledžā. Viens.. divi..trīs.. viens..divi..trīs..

Taču viņa nekā nereaģēja. Viņas lūpas bija zilas. Viņa.. nē.. nē..  norāvu savu slapjo jaku no sevis un ietinu viņu tajā, cerībā viņu sasildīt, taču mazā māsa nekādi nereaģēja.- Gab, lūdzu, mosties, lūdzu,- es lūdzos un noglāstīju viņas matus. Māsiņas seja kļuva ar vien bālāka un es pieliku divus pirkstus pie viņas rociņas, lai sajustu pulsu, kā vairs nebija. Tāpat kā manas mazās māsas.. Heičvīkas upes mieru iztraucēja signāltaures un signāla krāsas, kam vairs nebija nozīmes. Es tiku norauts prom no māsas pāris minūšu laikā, vēl pirms pamanīju, ka viņa tiek noguldīta uz nestuvēm, un tad aizsegta skatienam ar līķautu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ledus-1/780840