http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ledus-4/780946
Ar Beu tiešām bija jautri. Mums bija daudz kā kopīga, sevišķi mūzikas gaumē, un kā savu pirmo randiņu izvēlējāmies braucienu ar skrituļslidām pa Seinthelēnas pjēru, kas izvērtās vareni jautrs pasākums. Ēdām saldējumu, runājām, smējāmies, bet manas domas atkal un atkal atgriezās pie Taileres.
-Kaut kas noticis?- Bea vaicāja, nokozdamās gabaliņu saldējuma,- Tu kaut kur peldi?
-Mazliet,- es atzinos, un saņēmu viņas roku savējā,- Es tevi aizskāru?
-Tak nē,- viņa pasmējās un sabučoja man vaigu,- Nebozies. Dzīvē viss ir atrisināms.
-Varbūt tev taisnība,- es minēju un piecēlos kājās,- Kurš pirmais līdz piekrastei?
-Tu rīsi manus putekļus,- Bea piedraudēja un metās man pakaļ.
***
Es tagad uzvedos kā totāls idiots. Bet man vajadzēja viņu redzēt. Labi, ka Taileres māja bija meža vidū, un mana mašīna varēja tur stāvēt, neviena nemanīta. Ilgi klausījos mūziku un gaidīju, ka meitene kaut vai iznāks ārā, taču trīs stundas no viņas nebija ne vēsts. Jau grasījos doties prom, kad beidzot durvis atvērās un viņa izgāja no mājām. Man gribējās ieslēgt starmešus, lai redzētu viņas seju, taču es to nedrīkstēju. Tas viņu izbiedētu.
Meitene izskatījās patiešām izbijusies. Šķita, ka viņas augums dreb un gaita bija kaut kāda.. dīvaina. Tailere paņēma riteni, uzkāpa uz tā un sāka ātrumā mīties prom. Nedomājot, nolēmu viņai sekot, jo kaut kas nebija pareizi. Man vajadzēja ieturēt attālumu, bet tas bija pārāk interesants manā dzīvē, lai padotos.
Tiesa, mani kaitināja ātrums, jo man nācās turēties viņai aiz muguras, lai viņa nepamanītu. Slimais stalkeris. Es nodomāju un nolēmu noriskēt un ar viņu parunāt. Apstādināju mašīnu viņai priekšā un beidzot viņu ieraudzīju.
Tailere bija pilnībā piekauta. Viņas seju rotāja zilums uz acs, lūpa bija pārsista un man bija bail domāt par to, kas vēl varētu meitenei būt kaiš. Izkāpu no mašīnas un devos viņai pretim.
-Atkal tu,- viņa sacīja un noslaucīja asaras no sejas. Meitene nokāpa no riteņa,- Ko tu gribi, Aleksi? Savu naudu tu dabūsi!
-Man nevajag tavu naudu,- es atcirtu un piegāju viņai klāt. Meitenes augums raustījās asarās un es saņēmos noņemt viņai kapuci.- Kas tev to nodarīja?
-Liecies mierā- viņa drebošā balsī sacīja, bet manas rokas neatgrūda,- Tā nav tava darīšana..
-Tu paēdi kā lūdzu?- es pavaicāju. Meitene bija pārāk bāla, viņai droši vien trūka hemoglobīna asinīs.- Tailere?
-Nē,- viņa atteica un pakāpās no manis uz atpakaļ,- Paklau, tu man neesi nekas, lai tu man gribētu vai varētu palīdzēt. Man ir darbs, kas jāizdara, citādi... citādi...- viņa nespēja pārtraukt teikumu un rupji nolamājās.
-Citādi tevi atkal piekaus un turēs badā?- es minēju.
-Velns, tu krīti uz nerviem!- viņa norūcās,- Ja tu man vēl tuvosies, es izsaukšu policiju.
-Tad es tevi izaicinu,- es sacīju un no maka izņēmu banknoti. Piepeši spēle šķita interesanta ideja,- Ja tu mani izturēsi vienu nakti, un paēdīsi kā nākas.. Samaksāšu tev četrsimts dolārus.
-Tu stulbs esi vai kā?-
-Vai kā.- es izaicināju.- Nu, tad kā būs?
-Tikai naudas dēļ,- meitene piekrita un sāka vest riteni manā virzienā.- Ritenis mašīnā ielīdīs?
-Ielīdīs,- es apsolīju un sajutu triumfa garšu mutē.