Ledus (2)5

---

Es jutos kā totāls idiots. Es izsekoju kaut kādu studenti, jo domāju, ka man kaut kas varētu ar viņu sanākt. Uzvedos kā tāds puišelis. Jebkurā gadījumā, atkāpties es vairs nevarēju, tāpēc apstādināju mašīnu pie Vankūveras koledžas un izkāpu, ieelpodams svaigo pavasara gaisu.

Studenti bija visur, un it īpaši meitenēm nepaslīdēja garām mana mašīna. Toties mani tas nekā neiespaidoja. Tā bija tikai mantiņa. Atspiedos pret mašīnu un novēroju apkārtni, cenšoties ieraudzīt viņu. Vai viņa būtu aizkavējusies pusdienās?

-Smuka mašīna,- viena no meitenēm noteica un es veltīju viņai pieklājīgu smaidu. Es zināju, ka pēc izskata neizskatos savus 28 gadus vecs. Drīzāk es izskatījos kā viņu vienaudzis ar savu jaunatnīgo seju. Īpaši tagad, kad arī biju saģērbies kā parasts puisis. Zili džinsi, balts krekls un ādas jaka. Pavisam vienkārši, toties meitenēm it kā tas patīkot.

-Un tad viņš manu mammu aizveda uz “Subway”,- kāda meitene sacīja un meitene viņai blakus iesmējās. Pamanīju, ka tā ir meitene no fotogrāfijas, kuras īsto vārdu es nezināju, bet dzīvē viņa bija daudz, daudz, daudz skaistāka un interesantāka, nekā bildē. Viņā bija kaut kas eiropeisks.- Kāpēc tas tips uz mani tik dīvaini lūr?- viņa vaicāja, pamanījusi manu skatienu un es pasmaidīju, kad mūsu acu skatieni sastapās.

-Nezinu gan,- meitenes draudzene atteica,- Bet viņš ir skaists svešinieks.- viņa piebilda un draudzene viņai blakus viegli ieknieba. Zilo acu skatiens atkal atgriezās pie manis, šoreiz... ar interesi.

-Mums vajag aiziet apjautāties,- viņa pačukstēja draudzenei,- Varbūt tas ir kāds mammas draugs, ko viņa man atsūtījusi pakaļ,- viņa minēja un, saņēmusi draudzenes roku, sāka nākt manā virzienā, ļoti ātrā solī.- Sveiks,- viņa mani uzrunāja, diezgan.. bravūrīgā tonī.- Kurš no vienpadsmit esi tu?

-Vienpadsmit?- es samiedzu acis. Šī meitene bija amizanta. Gluži, kā Gab..- Nē, es neesmu neviens no vienpadsmit.

-Tad kāpēc jūs uz mani tā skatāties?- viņa samiedza acis un pacēla roku ar plaukstu uz augšu.

-Lasīju, ka esat ieinteresēta atbalstīt bērnu volejbola programmu Toronto šī gada vasarā. Vai esmu uzzinājis pareizi?- galanti vaicāju. Dievs paldies, ka Liza bija atradusi šo pieteikumu. Citādi es nezinātu, kā izkulties no situācijas.

Meitene plātīja muti izbrīnā.- Amm... Emm.. emm.. Ā.. Jā. Jā. Tā ir. kā jūs to zināt?

-Mans bizness ir sasaistāms ar šo projektu. Es strādāju, lai palīdzētu bērniem visā pasaulē, kā vien tas būtu iespējams, mana sekretāre meklēja jauniešu projektus internetā, un izvēlējās tieši jūs. - es paskaidroju un pastiepu viņai roku,- Aleksis Steilans.

-Medisona,- viņa saspieda manu roku trauslā tvērienā. To īso brīdi es paspēju novērot viņas rokas. māte reiz teica, ka sievieti var atpazīt pēc rokām, no kādas ģimenes viņa nāk. Medisonas rokas bija maigas, trauslas un ļoti sievišķīgas.- Ko tieši jūs vēlaties no mana projekta?

-Investēt.- es vienkārši noteicu un Medisona šķita.. pārsteigta.- Kā jau teicu, projekts man patīk,- būs tas jāizlasa. Es sev atgādināju. Iesmējos, kad Medisona uzmeta baiļpilnu skatienu draudzenei, it kā jautātu “Ko darīt?!”

-Tas tā dzīvē nenotiek,- Medisona sakārtoja matus pāri ausij un nočukstēja.- Kāpēc manī?

-Tas ir vērtīgs un interesants ieguldījums,-

-Tā dzīvē nenotiek..-

-Notiek viss.- es uzstāju, un no kabatas izņēmu biznesa kartiņas, ko allaž nēsāju līdzi, lai kaut kur atstātu.- Te ir manas koordinātas. Tālruņa numurs, uzņēmuma nosaukums, fakss, e-pasts.. Adrese. Varat atnākt parunāt.-

Medisona kautrīgi paņēma kartiņu un izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku.- Labi.- viņa tikai noteica. Tas mani izbiedēja, vai viņa pārdomātu?

-Kā būtu ar vakariņām šodien,- es centos izmantot šarmu, ko parasti izrādīju vien sievietēm, kuras izbaudīju uz nakti.- Vēlētos vairāk pastāstīt par savu biznesu un uzzināt par jūsējo.

-Man ir volejbola treniņš, piedod,- Medisona ieteicās un draudzene viņu parāva aiz rokas.

-Medisona, ko tu dari?- draudzene viņai uzšņāca,- Protams, ka viņa ies ar jums.-

-Bruklina!- Medisona iesaucās,- Izbeidz izlemt manā vietā.

-Medisona,- es uzrunāju meiteni,- Mani tiešām interesē tas projekts.- es sacīju maigākā balsī. Meitene nobolīja acis un noplātīja rokas.

-Tad es braukšu,- viņa nolēma.- Aizliec trenerei par mani labu vārdu,- viņa sacīja draudzenei.

-Tad braucam?- es priecīgi pajautāju.

-Braucam,- viņa atteica. Tagad es sapratu, kāpēc mani viņa piesaistīja. Viņa bija kā Gabriela. Tikpat naiva un trausla. Tikpat skaista un patiesa. Tikai es neļaušu šai meitenei ciest. Es izpirkšu savu vainu.