Ledus (18)1

Kā muļķe, Kārlija izskraidīja visu universitāti, cerībā pārtraukumā ieraudzīt Niku, taču puiša vispār nekur nebija. Varbūt viņš vispār pēc paģirām nebija ieradies? Tas. Nebija. Labi!

Bija jau pulksten divpadsmit, kad Kārlija padevās un nolēma šodien skolai atmest ar roku. Viņai nebūt negribējās redzēt tēva mīļāko, un mocīt smadzenes algebras stundās. Skolā viņai nebija draugu, kuru viņai pietrūktu, un skolotāji uzvedās kā tādi maigie teroristi, jo tuvojās eksāmenu laiks. Tā nu viņa tikai pārvilka kedas uz kailām kājām, paņēma savu mīļo, pūkaino somu un maku, un devās ārā no istabiņas, cenšoties sevi nomierināt.

Rīts nebija iesācies sevišķi spoži- paģiras aizvien lika par sevi manīt, problēmas nekur nebija pazudušas, un nu vēl Džejs uzbāzās ar savu “draudzību”. Šķita, ka Kārlijas jautrā dzīve nekad nebeigsies. Un tad viņa kaut ko saprata.

Bija taču sestdiena. Kāda skola?

Viņa sajutās izcili stulbi. Nu, vismaz viņa nebija tik “gudra”, lai aizietu uz skolu savās mikija peles legingu biksēs, uzspļaujot modes kritērijiem. Bet vismaz bija sestdiena, oficiālā “ārstē savas paģiras” diena un diena, kad pieaugušie guļ. Vien bija grūti noticēt, ka šī bija pirmā sestdiena prom no vecākiem. Šķirtā ģimenē. Bez savām mājām.

Kārlija aplika rokas sev apkārt, un nolieca galvu. Viņai pietrūka savas istabas, kas atmiņās bija palikusi kā izdemolēta un skumja telpa.. pietrūka Persiku un pastaigu gar klintīm. Viņa papurināja galvu, aizmetot visas domas prom. Viņai vajadzēja kafiju un pretsāpju tabletes.

Tad jāizdomā, kur palicis Niks, un, viņasprāt, arī maza iepirkšanās nenāks par sliktu.

***

Beigu beigās, Kārlija bija nopirkusi sešus dažādus grūtniecības testus un noslēpusies lielveikala tualetē, gaidot rezultātus. Viņa bija nograuzusi visus nagus un pārmocījusi vēderu, kas sāpēja ikreiz, kad viņa nervozēja. Un tagad, kad rokās jau ceturto reizi trāpījās negatīvs tests, Kārlija krita aizvien lielākā panikā.

Viņa kaut kur bija lasījusi, ka testi melo. Bijuši fiksēti gadījumi, kad sievietes pat nezina, ka ir stāvoklī. Viņa reiz bija skatījusies tās pārraides un domājusi, cik tas ir muļķīgi.. bērns nu viņai nudien nebija vajadzīgs.

-Piektais,- Kārlija smagi nopūtās un izdzēra vēl vienu pudeli negāzēta ūdens, lai liktu sev vēlēties nokārtoties. Viņa jau bija iegaumējusi, ka cikls ilgst apmēram divdesmit minūtes. Viņa iepriekš izmantoja divus testus vienlaikus vienā reizē, jo nu.. viņa negribēja atūdeņoties. Drošības pēc, viņa paņēma arī sesto, un kā bungu vālītes sita tās gaisā, prātojot, ko pie velna iesākt.

Sestdiena. Tas nekam nederēja. Sestdienās cilvēki devās mājās no universitātes un izklaidējās. Niks varēja būt jebkur. Vai vispār bija kaut mazākā iespēja, ka viņa varētu viņu vēl satikt? Cerība mierina muļķi.

Kad sajuta vajadzību, Kārlija nobolīja acis un ķērās pie lietas, aizžmiegusi acis un sakodusi zobus. Viņa centās domāt par mīnusiņiem uz mazās termometram līdzīgās ierīces, kad tualetē kāds ienāca un meitene izbijās no pēkšņā klusuma pārtraukuma.

-“Koko K”,- sievietes balss sacīja, un Kārlijai šķita, ka viņa to kaut kur dzirdējusi,- Četrdesmit septiņi dolāri par lūpu spīdumu.. vai tu to vari iedomāties?- Kārlija atpazina šo balsi. Vai vismaz tā likās pazīstama,- Niks mani totāli nositīs, ka atkal tērējos..

-Viņš ir saldumiņš, gan sapratīs,- Kārlijai tagad “aizgāja”, ka tualetē sagadīšanās pēc bija ienākusi Nika draudzene Karolīna un viņas māsa Kerolaina. Kārlija pievilka sev kājas pie pēcpuses un aizvēra acis, cerībā, ka meitenes drīz aiztīsies.

Ja nebūtu to testu, viņai būtu miers. Bet to būtu grūti paskaidrot. Somā viņa tos apčurātos kociņus likt negribēja, pat ne ar tualetes papīru. Bet iziet ārā, kad tur tie mētājas, riskā, ka meitenes to var pamanīt, viņai šķita nepieņamami. Vieglāk bija kā maniakam noklausīties sarunas.

-Atkal nāksies klausīties tās lekcijas.- Karolīna noburkšķēja un bija dzirdama papēžu klaudzoņa,- Reizēm man liekas, ka viņš nav domāts man. – viņa domīgi sacīja,- Mums ir tik dažādi dzīves skatījumi.. Viņš tik ļoti cenšas, bet dažreiz liekas, ka viņš nav manā līgā.

-Ak, izbeidz,- Kerolaina aizrādīja māsai,- Tu to domā, kopš ar viņu ir vēl pāris meitenes. Niks ir jauks, sabiedrisks cilvēks. Novērtē to,- viņa sacīja un abas meitenes par kaut ko iesmējās,- Iedod man arī to lūpu spīdumu,- Kerolaina sacīja un bija dzirdami čuksti no Karolīnas puses.

Kārlija uzkāpa uz klozetpoda gredzena, cik klusi spēja un pievērsa acis kociņiem, kuru lodziņos bija mīnusi. MĪNUSI. Viņa atviegloti nopūtās un atspiedās pret balti flīzēto sienu.

Viņa nespēja nepasmaidīt un pat noslaucīja laimes asaru, kad sadzirdēja sarunas turpinājumu.

-Ejam, ejam,- Karolīna piepeši izsaucās,- Niks mūs sagaidīs pie ieejas!- viņa priecīgi iesaucās un bija dzirdams, kā Kerolaina iebilst.- Ejam, ejam,- vecākā dvīne mudināja jaunāko, un abas pazuda no tualetes.

Šī ir zīme. Kārlija nosprieda un atspēra vaļā tualetes durvis, lai nolēktu no poda vāka. Viņa iemeta testus groziņā, paņēma somu un ar lepni paceltu galvu devās ārā no tualetes, plānodama, kā pirms māsām satikt Niku un uzzināt, kas vakar noticis.

Taču vien tad Kārlija atskārta, ka to izdarīt nevar, jo Niks nepazina Kārliju. Niks pazina tikai izdomāto Aspenu, kura bija atstāta starp netīro veļu un nomazgāto kosmētiku universitātes numuriņā.. Sasodīts.

Viņa jau paspēja sapīkt, kad liktenis izspēlēja vēl vienu ļaunu joku. Kārlija viņu atpazina jau pa gabalu. Mamma bija nogurusi, zili loki zem acīm, nevīžīgi mati un.. veikala uniforma. Jau pāris soļi un māte viegli satvēra meitas elkoņa izliekumu, pavelkot viņu malā. Kārlijas sirds iepukstējās beznosacījumu mīlestībā pret māti, ko nebija redzējusi vien pāris dienas. Tās nemanot bija šķitušas kā mūžība.

-Ko tu te dari?- pazīstama balss sacīja, pagriežot Kārliju pret sevi,- Vai tev viss kārtībā?- mamma bažīgi vaicāja meitai, viegli noglāstot viņai galvu,- Mīļā, es te strādāju..

-Tu strādā veikalā?- Kārlija sašutusi iesaucās,- Mammu, tā nevar..

-Es tev vēlāk piezvanīšu, labi?- Džīna pavaicāja, sakniebusi lūpas. Viņas acīs bija manāmas bažas, taču viņa tās noslēpa aiz mātišķa, mīloša smaida,- Tu izskaties skaisti, meitiņ.- viņa vēl sacīja, iekams pagriezās un ātrā solī devās atpakaļ uz darba vietu.

-Un kad tu man grasījies pateikt, ka tu esi stāvoklī, Džīna?- Kārlija skaļi iesaucās. Pāris veikala pircēja pagriezās, taču nelikās ne zinis. Kārlijas skats bija vērsts vien uz māti, kura, sadzirdējusi pateikto, apstājās kā iemieta.