Ledus (1)0

Aleksis.

Tās atmiņas mani aizvien vajā. Katru nakti es sapņos dzirdu, kā Gabriela kliedz. Pat desmit gadus vēlāk, es nespēju sev to piedot, nespēju beigt sevi vainot. Viņa nekad negribēja kāpt uz tā stulbā ledus. Kāpēc man vajadzēja būt tādam idiotam un aizvilkt viņu tajā visā? Māte un tēvs ar mani kopš tā laika nav pārmijuši ne vārda, es viņus saprotu. Tieši tāpēc es pievērsos biznesam, kas atbalstītu bērnus visos Amerikas štatos, jebkā, kā vien iespējams. Bizness, patiesībā, bija ļoti vienkāršs, elementāra matemātikas formula. Vajadzēja tikai atrast to, kam sniegt līdzekļus, un tad partnerus. Tādējādi ieguvēji bijām visi- avoti dabūja labu vārdu, mans bizness peļņu, bet mana mērķauditorija- to, kas bija vajadzīgs viņiem.

Vienalga, es nebiju laimīgs. Sēžot savā ofisā, es knibināju pildspalvas galiņu, un skatījos uz mazās māsas bildi rāmītī. Gabrielas siltais acu skatiens ieurbās man acīs, un es apgāzu rāmi ar bildi uz leju. Sagrābu matus rokās un nolamāju sevi visām iespējamajām pasaules lamām.

-Aleksi,- Liza ienāca manā kabinetā bez klauvēšanās. Tas mani pamatīgi saniknoja, taču biju pārāk noguris,- Darbadiena ir beigusies, tu vari iet mājās.

-Es gribu vēl strādāt,- es teicu un padzēros malciņu nu jau atdzisušās kafijas.- Paldies.

-Tu mani nepārliecini iet prom,- sekretāre uzstāja,- Tev vajag pagulēt.

-Nevajag,- es ietiepos.- Bet tu gan vari soļot prom.

-Iešu jau iešu,- viņa nodūdoja un atklāja skatam dokumentus, ko slēpa aiz muguras.- Te ir tas, ko tu man prasīji,- viņa smaidot sacīja un nolika dokumentus uz galda.- Atlasīju visas labākās kandidātes,- viņa piemiedza ar aci, un es viņai uzmetu skeptisku skatienu.- Atnesīšu tev viskiju.

-Mīlu tevi,- nosaucos, un viņa man, kā ierasts, parādīja vidējo pirkstu. Liza bija vienīgais cilvēks, kas ar mani komunicēja normāli ārpus darba. Viņa man sākumā šķita kā padumjš skuķis ar pārāk izaicinošu ārējo izskatu, taču pierādīja man pretējo. Varētu teikt, ka viņa bija mans vienīgais draugs. Labi vien bija, ka Elizabetes orientācija nesakrita ar manējo, citādi es jau sen viņu būtu pievācis sev. Varbūt tāpēc mums bija tik veiksmīgas attiecības.

Tikmēr paberzēju ar īkšķi gar zodu, sajuzdams rugājus zem pirkstiem un atvēru mapi, kur bija izdrukātas meiteņu fotogrāfijas un īsi apraksti par viņām. Nezinu, kāpēc šo darbu uzticēju Lizai, un kāpēc man vispār tas bija vajadzīgs. Iepriekš man sievietes bija vajadzīgas tikai fizioloģiski. Kad sagribējās, tad dabūju, samaksāju un viss. Tad es nejutos kā draņķis, jo tas bija mums abiem izdevīgs darījums. Taču, pēdējā laikā, kaut kas bija mainījies. Man gribējās sev blakus sievieti.

Pirmajās desmit lapās neviena mani nepiesaistīja. Runa nebija par izskatu, visas bija skaistas. Bet neviena nešķita tāda.. ar mirdzumu acīs. Viņas bija pārāk līdzīgas, garlaicīgas..  Līdz viena piesaistīja manu uzmanību. Pavisam vienkārša meitene, melniem matiem, zilām acīm. Pašlaik mācās Vankūverā, interesējas par sportu un ceļošanu, filozofiju un ezotēriku.

-Te būs,- Liza atgriezās pie manis un nolika man priekšā pudeli,- Kā veicas ar meklējumiem?

-Viena man ir iepatikusies,- pagriezu fotogrāfiju pret Lizu,- Ko domā?

-Simpātiska,- viņa domīgi sacīja,- Bet tāda.. vienkārša.

-Tur jau tā lieta, Liz,- es smaidot sacīju,- Viņa ne tuvu nav vienkārša. Citas ir, viņa nē..

-Es jūtu, ka būs interesanti,- Liza aizrautīgi noteica,- Iešu lejupielādēt viņas lekciju sarakstu un nosūtīšu to tev. Man ar Džūliju šovakar paredzēts vakars ķīniešu kvartālā ar olu nūdelēm..

-Tu neizklausies priecīga,-

-Piever muti,- Liza sirsnīgi aizrādīja,- Tad tu te paliec vēl?

-Es palikšu,- nomurmināju un, pagriezis krēslu pret logu, paņēmu rokās meitenes bildi. Vajadzēja šo to apsvērt.