http://spoki.tvnet.lv/literatura/Learning-to-dance-in-the-rain-4/736883
-Santana,- spalga balss sauca no manas istabas. Klusi iesmejos un uzeju augšā pa kāpnēm līdz savai istabai. Stāvēju ārpus durvīm un domāju, kas mani varētu sagaidīt iekšā.
Dilans manās drēbēs? Dilans uzvilcis visplatāko kleitu, ko atrada manā skapī? Dilans papēžu kurpēs?
-Ātrāk, lūdzu,- atkal tā samākslotā balss sauca. Uzlieku plaukstu uz durvju roktura un atraju durvis vaļā. Mana mute ieplešas par skatu man priekšā un tad es nespēju vairs izturēt, un izplūstu skaļos smieklos.
Šo te es tiešām negaidīju. Dilans ir uzvilcis manu rozo krūšturi pa virsu melnai kleitai un kājās ir uzvilkas tumši sarkanas papēžu kurpes, kurās viņš knapi ielien.
Dilans pievienojas maniem smiekliem un nokrīt uz zemes, nespēdams noturēt līdzsvaru papēžos.
-Kas te notiek?- mātes balss stingri jautā un viņa paspraucas man garām, lai tiktu istabā. -Dilan, Santana, ko, pie velna, jūs darāt?- viņa jautā. Mūsu smiekli ir pieklusuši un mēs nopietni skatāmies uz mūsu māti. Dilans pieceļas sēdus un ar muguru atspiežas pret manu gultu.
-Izbaudam viens otra klātbūtni, māt,- Dilans atbild caur sakostiem zobiem. -Vai nevēlies doties prom, lai mums netraucētu?- brālis jautā. Uzmetu viņam nedrošu skatienu, bet viņš ir pārāk aizņemts naidīgi vērodams mūsu māti, kuras seja ir gandrīz vai sarkana no dusmām.
-Vai nevēlies beigt uzvesties kā mazs bērns?- viņa atbild ar indīgu pretjautājumu, kas liek Dilana acīm naidā iespīdēties.
-Nē, šādā veidā es varu pavadīt laiku ar mazo māsu un es lieku viņai smieties. Tā iemesla dēļ es labprāt nebeigtu uzvesties kā mazs bērns,- Dilans atbild un pieceļas kājās. Brālis no kājām nosper papēžu kurpes un pasper soli tuvāk mūsu mātei. Viņa ir galvastiesu īsāka nekā Dilans, viņai nākas pacelt galvu, lai ieskatītos savam dēlam acīs, bet Dilanam galvu vajag noliekt nedaudz uz leju.
-Ir arī citi veidi kā likt Santanai smieties, Dilan,- māte nosaka un cieši sakož zobus.
-Kāds brīnums, ka zini manu vārdu,- Dilans sasit plaukstas un paklanās mātes priekšā. No tā viņas seja paliek arvien sarkanāka un viņas plaukstas savelkas dūrēs.
-Dilan, man šķiet, ka pietiek,- klusi nosaku un nostājos brālim blakus.
-Kerol, es domāju, ka tu pat nezini, kas liek tavai meitai smieties un nezini, kas notiek viņas dzīvē,- Dilans, ignorēdams mani, atbild mātei.
-Dilan, pietiek,- čukstu un uzlieku roku viņam uz pleca.
-Kā tu uzdrošinies? Es zinu visu, ko man vajag par savu meitu un tevi. Es taču esmu jūsu māte,- Kerola atcērt, rokas plivinādama.
-Dilan,- dīdoties uz vietas, es klusi brīdinu.
-Tu par mums neko nezini,- Dilans nošņācas un savelk plaukstas dūrēs. Tikai nesit viņai. Lūdzu. Nesit. -Beidz tēlot, ka tu zini visu, tikai tāpēc, ka mūs radīji,- Dilans saka, skatoties viņai tieši acīs.
-Dilan, lūdzu,- klusi lūdzos, skatoties uz Dilanu un ar acs kaktiņu vērojot māti. Tieši tad viņa sastapa manu skatienu un es novērsos.
-Santana, nāc šurp,- viņa pastiepj roku pret mani. Noraidoši pakratu galvu.
-Nē,- atbildu. -Es nekad nepametīšu savu brāli, īpaši jau priekš tevis,- nosaku un nedroši paskatos uz savu māti.
-Viss, man pietiek,- viņa aizkaitināti ieķērcas.
-Prom. Abi!- Kerola iebļaujas, pagriežas un ar roku norāda uz manas istabas durvīm.
-Ak, mēs ar prieku aiziesim, arļauj tikai mums savākt savas mantas,- Dilans atbild. Atkāpjos no viņa un apsēžos uz gultas malas.
-Labi. Es pēc stundas būšu atpakaļ un ceru, ka jūs šeit vairs nebūsiet,- Kerola noteica. Viņa tiešām izklausījās sāpināta un es gandrīz nožēloju, ka negāju pie viņas, kad viņa sauca, bet tad uzmet mums abiem naidīgu skatienu un aiziet.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Learning-to-dance-in-the-rain-6/737644
