http://spoki.tvnet.lv/literatura/Learning-to-dance-in-the-rain-3/735483
-Celies!- kaut kur iebļaujas Dilana balss un kaut kas uzkrīt man uz galvas. Pieceļos sēdus un paņemu rokās spilvenu, ar ko man Dilans bija metis.
-Ko?- miegaini jautāju un metu spilvenu brālim atpakaļ, bet viņš, būdams lielisks ķērājs un basketbolists, spilvenu noķer un man uzsmaida.
-Jātaisas uz skolu, ne?- viņš nosaka un nomet spilvenu gultas kājgalī.
-Neiešu,- nomurminu un iekrītu spilvenos, segu pārvilkdama pār galvai. Tikko kā aizveru acis, sega noslīd no manis un aukstais istabas gaiss mani pārņem, iztraucējot manus centienus gulēt. -Dilan!- ieķērcos un ar rokām sevi apķeru. Dzirdu smieklus, bet izklausās tā, it kā kāds smietosnar viņu. Mēs neesam vieni? Acis atsprāgst vaļā un es pielecu gultā sēdus. Man bija taisnība, taču es ļoti gribētu, kaut tā nebūtu.
Atkal jau atkrītu spilvenos un klusi norūcos.
-Nu ko, čirka, gatava iet uz skolu?- Dilans jautā un es zinu, ka viņš smaida.
-Tas, ka Brendons ir šeit, nenozīmē, ka tagad celšos un skriešu uz skolu. Man pilnīgi vienalga, ka viņš ir šeit. Viņš zina, kur ir durvis un var droši iet prom,- pusaizmigusi atbildu un nopūšos.
-Tev tiešām vienalga, ka tavs puisis ir šeit?- šoreiz Brendona balss jautā, liekot man izlekt no gultas.
-Puisis? Drīzāk ļaunākais murgs dzīvē,- atsaku.
-Vai tad viņš nav tavs puisis?- Dilans apjucis jautā. -Es par velti ar viņu runāju par tiem visiem lielā brāļa pienākumiem?- brālis jautā.
-Kādiem vēl lielā brāļa pienākumiem?- šoreiz es biju apjukusi.
-Nu, ja viņš tev salauzīs sirdi, tad viņš būs beigta gaļa uz manas pannas un tā tālāk,- Dilans atbild ar vieglu smaidu, bet tad tas pazūd un viņš, rokas sakrustojis zem krūtīm, pagriežas pret Brendonu.
-Tagad gan vari netēlot labu lielo brāli, ja?- aizkaitināti saku un nopūšos. Pieeju pie Brendona, izņemu viņam no rokām segu un aplieku to sev apkārt, cenšoties sasildīties. Brendons paskatās uz manis ar lūdzošām acīm un nemanāmi ar roku norāda uz mana brāļa pusi.
Apjukusi pagriežos pret Dilanu un lēnām visu saprotu. Lielajam Brendonam ir bail no mana brāļa. Cik jauki. Klusi pasmejos un nopētu brāļa seju.
Acis samiegtas vēro Brendonu, tajās lielākoties parādas naids, nodevība un mīlestība, kas laikam ir pret mani. Viņa seja ir nopietna un tajā nav ne kripatiņas tā jaukuma, kas parādas ikreiz, kad viņš paskatās uz mani. Nopūšos un uzlieku roku uz Dilana pleca. Kāpēc es grasos palīdzēt Brendonam? Nav ne jausmas.
-Dillīt,- klusi nosaku. -Nomierinies un ej uz savu istabu. Es parādīšu mūsu viešņai, kur ir durvis un tad iešu gulēt, šodienu pavadīsim divatā, bez skolas, bez vecākiem, tikai tu un es, labi?- jautāju. Dilans ieskatās man acīs un es viņam uzsmaidu. Viņš pamāj ar galvu un izsteidzas no istabas, atstājot mani un Brendonu divatā.
-Lūdzu un tur ir durvis, uz redzi,- saku, norādot uz durvīm.
-Tā kā tu apsolīji viņam dienu pavadīt divatā, tad necentīšos tevi pierunāt nākt uz skolu,- puisis nosaka un iziet pa durvīm. Dzirdu kā viņa soļi noiet lejā pa kāpnēm, tad atveras ārdurvis un tad arī dzirdu būkšķi, kas liecina par durvju aizvēršanos.
Aizveru savas istabas durvis, nožāvājos un ielienu atpakaļ gultā, pilnīgi gatava miegam.
Smaidot jau lēnām iemigu, kad gultā ielec smags ķermenis un es klusi norūcos.
-Dilan, lūdzu, tikai mazliet miega,- murminu un pagriežos uz otriem sāniem.
-Piedod, bet nekāds miegs tev šodien nebūs līdz pat vēlai naktij,- brālis atbild.
-Labi,- nosaku, nopūšos un izlienu no gultas, lai ietu uz dušu. Šī būs viena gara diena.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Learning-to-dance-in-the-rain-5/737126