Sveiks Tev, kurš ir atvēris manu rakstu. Laikam man jājūtas kaut nedaudz gandarītai, pat par spīti tam, ka varbūt lasi to ziņkārības dēļ 
Labu laiku neko nebiju rakstījusi, un tad pēkšņi BUMS- rokas pašas raksta un idejas seko pirkstiem. Vispār iesākums šim darbam ir patieicoties hokejam, kura laikā, mans draugs bija daudz ieinteresētāks skatīties uz melnu ripu un neskaitāmiem vīriešiem formās , nekā uz sievieti, kura sēž viņam blakus . 
Tad nu nācās kaut kā īsināt laiku, līdz pults būs manā rīcība 
Tad nu beigšu pļāpāt un ķersimies pie lietas, vai ne ?
________________________________________________________________________________________________
Mēs sarunājam satikties pilsētas, manuprāt, skaistākajā parkā, kur ,diemžēl, nekad nepastaigājāmies, kaut tā bija mana tīņu laika izsapņotā randiņu vieta. Tieši tāpēc es izvēlējos visu beigt šajā vietā, jo tas nelikās tik sāpīgi. Esmu ieradusies 15 minūtes par agru, cerot, ka atradīšu pareizos un sekojošajam brīdim piemērotus vārdus, taču nekustīgi sēžot manī nerodas neviens piemērots teikums, galvā domas šķiet sasalušas vienā vienīgā domā-vai viņš spēs pieņemt manu lēmumu ? Sāku dīdīties, minūtes sāk likties kā stundas. Vēl 13 minūtes un viņš nāks savā lēnajā un apskaužami pārliecinātā gaitā visticamāk nenojaušot, ka mani teiktie vārdi sāpinās ļoti plēsoši nepārejoši, neārstējami un neapskaužami...
Lai novērstu augošo satraukumu es īsinu laiku telefonā, kurš arī man ,kā daudziem, jauniešiem ir gandrīz draugu vietā. Pārbaudu savu facebook profilu, kurā redzu, ka pienākusi ilgi gaidītā vēstule. Sirds strauji salecas, aizmirstot iepriekšējo satraukumu vētru, ļaujot tai pukstēt apspiestas laimes ritmā. Sūtītājs ir viņš. Knapi apvaldu vēlmi atvērt un izlasīt viņa saldos vārdus, liekot man justies tik savādākai, piepildītai un laimīgai. Kad atceros mūsu pirmo tikšanos mani pārņem trīsas un neizsakāmas alkas pēc šī tik maz pazīstamā cilvēka. Jā, viņš izmainīja manas domas, sajūtas un pat grandiozos plānus savai turpmākajai dzīvei kopā ar Aigaru, cilvēku, kurš tūlīt mani noteikti ienīdīs.
Mani pārtrauc kāda pazīstama soļu skaņa, kas nāk no parka ieejas, es automātiski paceļu galvu tuvojošās skaņas virzienā, kur redzu, ka nāk Aigars. Gaita tikpat ātra, pārliecināta un nepacietīga kā pirmajā tikšanās reizē. Es nespēju to nepamanīt, jo katru reizi ,tiekoties viņa ķermeņa valoda izsaka to, ko viņš reti spēj pateikt vārdos.
Manas domas sāk atgrizties skaudrajā realitātē. Viņš stāv manā priekšā, smaida, un izskatās tik laimgs, ka man sāp, krūtīs sāk spiest, galvā dun, un vēders griež karuseļus.
-Sveiks. Es pirmā iesāku. Viņš strauji apsēžas blakus, saņem manu roku, un viegli noskūpsta.Uzjundī tik ļoti pazīstamā smarža, un lūpu garša, ka es spēji autraujos, itkā bēgtu no tās.
-Sveika. Viņš pārsteigts raugās manī. Vai kaut kas noticis?
Es paredzēju, ka šāds jautājums būs, tāpēc pēc lēmuma pieņemšanas es apsvēru dažādas atbildes, un paliku pie konkrētas, lai ātrāk viss tiktu pateikts. Man nekad nav patikušas intrigas, un it sevišķi šādā brīdī tās būtu tikpat nepiemērotas, kā meli, ka mīlu šo cilvēku.
Ieelpa. Lēna, nemanāma.
-Jā... ir kaut kas noticis. Es čukstu.
Aigars pagriežas manā virzienā, un ar skatienu cenšas ieurbties manī, kā tārps sulīgā, bet cietā ābolā . Tagad es jūtos vēl sliktāk.
-Kas ir noticis ? Vai problēmas skolā ? Viņš joprojām skatās uz mani. Redzu, ka ieurbjošais skatiens ir pazudis, to pārņēmušas rūpes un maigums.
Es novēršos. Man tas ir jāpasaka. Tagad.
-...Mums ir jāšķirās.Es to pasaku vēl aizvien nodūrusi skatienu. Cik es esmu gļēva ! Nespēju to pateikt tieši acīs, vismaz to viņš būtu pelnijis. Sajutusies dubultdraņķīgi es ar lielām grūtībām paceļu galvu un savas lielās acis , taču tās klejo pa viņa seju, augumu, un apstājas pie viņa skumjajām acīm.
Aigars sēž nekustīgi. Raugās manī kā gleznā, kura hipnotizējusi ar savu māksliniecisko spožumu, taču šoreiz es neesmu ne spoža gaisma, ne pat saules stars, bet viņa posts. Es zinu, ko viņam nozīmē šie vārdi un mans nelokāmais lēmums, bet neko nespēju mainīt, es nevaru un arī negribu sevi piespiest būt kopā ar šo cilvēku,vēl jo vairāk tagad, kad manu sirdi silda kāds cits.
Mūs abus pārņem klusums. To es negaidīju, likās, ka viņam būs daudz jautājumu, vai pāmetumu, bet tā vietā ir tikai klusums, ne tikai starp mums, bet šķiet viss parks pēkšni apstājies un katrs no tā apmeklētājiem mūs vēro.Es to nespēju izturēt.
Aigara skatiens pievēršas pie maza, neformīga akmeņa, kurš guļ pie viņa kājām.
-Piedod. Tas ir vienīgais, ko spēju pateikt. Biju domājusi ka manī būs daudz vairāk vārdu, bet lūpas spītīgi klusē.
Pēkšņi manī ataust doma, ka nekad nebiju gaidījusi šādu iznākumu. Likās, ka būsim kopā mūžīgi, pareizāk sakot mēs abi par to bijām pārliecināti. Šī doma pēdējo 2 nedēļu laikā bija mani pilnīgi pametusi.
-Es to zināju. Zināju ,ka pienāks šis brīdis. Tevi kāds cits man ir atņēmis, vai ne ? Aigars atkal lūkojas manī . Jautājošais skatiens mani dedzina.
Šādu jautājumu negaidīju.
-Mani neviens nav tev atņēmis, es pati aizeju. Tagad skatīties uz viņu ir daudz vieglāk.
-Mamma, vienmēr man ir teikusi, ka pienāks tāds brīdis kad, tu mani pametīsi. Ka nebūšu tev gana labs..ka tu esi pārāk skaista priekš manis..Es centos par to nedomāt, bet viņa man vairākkārt to atgādināja, lai uzmanos, ka tavs skaistums mani ir apžilbinājis un prāts palicis tevī. Es neklausījos, neticēju, jo domāju, ka mamma grib mani tikai sev, baidoties, ka es no mājām aiziešu pārāk ātri, bet tikai tagad es saprotu viņas vārdu nozīmi. Cilvēki no malas redz to, ko divi būdami tik dvēseliski tuvi, dažkārt nespēj sasktatīt.
Tagad pārsteigta esmu es. Atraujos no viņa tālāk, kā no uguns, un nespēju noticēt dzirdētajam. Tad lūk, kas patiesībā slēpas aiz laipnā smaida un dažkārt netīšām izmestām frāzēm. Olga nemaz mūsu attiecības neatbalstīja un vēl pie tam to neslēpa, liekot Aigaram šaubīties.
