Ladien visiem. Esmu beidzot saņēmusies un uzrakstījus mazu turpinājumu iesākatajam. http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lasts/805300
Lai patīkama lasīšana.
Kaut arī mūsu attiecības ir galā, šī atklāsme skumdina, arī es, šķiet biju akla, domādama, ka esmu pieņemta viņa ģimenē, gaidīta, un cienīta, bet patiesībā mana āriene bija milzīgs šķērslis laimīgai un ilgai draudzība, kura varbūt citos apstākļos būtu pāvērtusies par laulību.
Tagad atceroties Olga dažkārt mēdza izteikt piezīmes par manu ārieni, ka pārāk glīta, ka Aigaram mani jāuzmana, jo visādi kārdinājumi mēdzot staties ceļā. Tad es šiem vārdiem nepievērsu uzmanību, drīzāk uztvēru kā komplimentu, par kuru abi ar Aigaru pasmējāmies, sakot, ka vieta sirdī jau ir aizņemta.
Apdomājot Aigara teikto es vienkārši klusēju, jo man nav piemērotu vārdu. Turklāt es savu ārieni neuzskatu par iemeslu attiecību izjukšanai.
Starp mums atkal valda mēms apmulsums, vēstīdams, par to, ka mums nav ko sacīt otram. Ar acs kaktiņu vēroju Aigaru, kurš sēž nekustīgi, galvu nolaidis, savās neizteiktajās ciešanās, skatiens bezpalīdzīgs un neizdibināms. Mani sāk smacēt viņa klusēšana un tuvums. Patreiz es vēlos pazust no šīs vietas, no šī nu jau kādu laiku nemīlamā cilvēka, un aizmirst par to, ko esmu viņam nodarījusi. Dīvainā kārtā es nejūtu nepieciešamību pamatot savus attiecību pārtraukšanas iemeslus, turklāt viņš arī nepūlas tos noskaidrot.
Un tā mēs kā divi svešinieki sēžam uz viena soliņa, klusēdami, katrs savās domās iegrimuši.
Viņš pārtruc mokošo klusumu. Balss skan aizsmakusi.
-Ja mēs to visu tā vienkārši beidzam, tad man laikam no tevis jāatvadās. Ja vēlies varu tavas pārs mantas atdod Sintijai.
-Paldies, bet man tās pārs mantas nav nepieciešamas, ja vēlies, vari izmest. Es neko nevēlos no tās mājas.
Aigars pieceļas, sakārto bikses, dziļi ieskatās manās acīs un pagriežas uz projām iešanu. Mirkli pastāvējis, tā itkā svārstītos, vai gribētu kaut ko teikt viņš pagriežas un ātrā gaitā dodas prom.
Es mirkli vēroju viņa plato muguru nozūdam steidzīgajā ļaužu pūlī, un jūtu kā pār vaigu nobirst atvieglojuma asara. Es negaidīju, ka viss beigsies tā, šķita, ka būs jautājumi, ka vēlēsies noskaidrot iemeslu un pat lūgsies, jo es nojautu, ka viņu pārņems izmisums, bet šāda rekacija mani pārsteidza. Tik mierīgi visu uztvert nevarētu pat ļoti nosvērts cilvēks, kur nu vēl Aigars, kurš pārdzīvo par katru problēmu, turklāt ja vīrieti pamet sieviete, tas ir pamatīgs trieciens viņa pašapziņai.
Mirklīti pasēdejusi es lēnām pieceļos un dodos prom. Tagad noteikti šis parks man neasoicēsies ar kaut ko romantisku, bet gan ar skumjo attiecību noslēgumu.
Izvēlos iet pa citu ceļu, jo nevēlos viņu sastapt, un atkal redzēt sašutušo seju, godīgi-es vairs nekad nevēlos viņu sastapt, zinot, ka viņa māte nemaz nav vēlējusies mūsu attiecības. Nezinu kā būtu bijis, ja butu to uzzinājusi jau agrāk, bet tagad tam jau vairs nav nekādas nozīmes.
Ejot pa ielu mani karsē pārsteidzoši siltā pavasara saule, pēc kuras noteikti vēl nāks aukstumi, jo ir tikai aprīļa sākums. Manī pēc sarunas ir radies gan atvieglots miers, gan bažas par Aigara turpmāko dzīvi, zinot, ka viņa izsapņoto dzīves ceļu esmu izjaukusi. Tikai tagad saprotu, ka nejau mīlestība mūs saistīja, bet gan interese, ka notiks tālāk. Man šķita, ka mīlu viņu, bet atskatoties atpakaļ manas acis tomēr ir tēmējušas citā virzienā, vaitad mīlot cilvēku sirds lec citā sirdī?
