TA DĀ ! Pirmspēdējā nodaļa :)
(Brīdinu jau savlaicīgi man jau ir otrā daļa, ja vēlēsieties varēšu likt arī to :) )
Nokļuvu mājās un atvadījos no Rodžera. Uzreiz gāju mācīties rītdienas eksāmenam. Es nezinu vai viņu nokartošu!
Nepamanīju kurā mirklī es aizmigu, jo pamodos starp grāmatu kaudzi. Ātri sakopos un devos uz skolu.
Uzrakstīju eksāmenu un devos pie Maika. Pēc stundas biju Skārletas mājās.
-Te kāds ir?- ieejot pa durvīm jautāju.
-Jā ir, un tu būtu tā Mikija?- meitene aiz manis ierunājās.
-Millija. Kur ir Maikls?- jautāju meitenei.
-Pa gaiteni taisni un trešās durvis pa kreisi.- meitene paskaidroja.
-Paldies!- noteicu un devos pie Maikla. Iegāju iekšā un pamanīju pie Maika sēžam Mārliju.
-Sveiks Maik!- noteicu un pieskrēju pie puiša.
-Ko tu te dari? Tā ir tava vaina!- Mārlija nikni sacīja.
-Mārlij, izej lūdzu.- Maiks sacīja.
-Sveiks.- noteicu skatoties uz zemes.
-Sveika, tu neesi vainīga pie šī visa.- Maiks skaidroja.
-Esmu, bet es nāku pie tevis ar pāris jautājumiem.- skaidroja puisim.
-Kādi tie būtu?- puisis jautāja.
-Vispirms kā tu jūties?- jautāju Maikam.
-Samērā labi.- Maiks atbildēja.
-Kāpēc visi, kam jautāju par tiem trim vilkiem, novēršas no manis?- jautāju puisim.
-Kad būs laiks uzzināsi!- Maiks atbildēja.
-Kāpēc tu neuzbrūc tiem vilkiem, bet ļauj, lai tevi saplosa?- jautāju, pec šī jautājuma puisis novērsās un pagriezās pret logu.
-Tas būs garš stāsts.- Maiks noteica.
-Man ir daudz laika!- atbildēju un apsēdos uz Maika gultas.
-Paskaties uz manas labās rokas lāpstiņas, redzi tur ir uztetovēta vilka ķepa.- puisis skaidroja.
-Jā redzu, ko tas nozīmē?- jautāju puisim.
-Nu tiem vilkiem arī ir šāda ķepa...Viņi bija četri, bet Skārleta mani izglāba...Es esmu viņu brālis.- Maiks skaidroja un skatījās, kaut kur tālumā.
-Tie ir tavi brāļi? Kāpēc viņi tev uzbrūk?- jautāju.
-Tāpēc, ka es nodevu savu ģimeni aizbēgot no tās.- puisis skaidroja.
-Tad kāpēc viņi nozuda uzreiz pēc tava smilkstiena?- jautāju Maikam.
-Tu nedzirdēji?- puisis jautāja.
-Ko tad?- pārjautāju.
-Tu laikam nedzirdēji, ko es viņiem pateicu, tieši smilkstiena brīdī...- Maiks ievilka elpu, lai turpinātu, viņa acīs parādījās asaras, bet Maiks to neizrādīja.
-Es viņiem pateicu...es jūs mīlu un vienmēr sargāšu.- Maiks noteica un pagriezās uz loga pusi.
-Piedod es nezināju.- noskumusi atbildēju un pierāvos tuvāk Maikam.
-Tev nav jāatvainojas. Viss ir labi.- Maiks atbildēja.
-Vai tu gribi, lai es eju prom?- jautāju Maikam.
-Kā vēlies.- puisis atbildēja.
-Es palikšu pie tevis.- atbildēju un sēdēju pie viņa. Pēc stundas es iemigu, kad atvēru acis bija jau gaišs tā tad rīts. Paskatījos apkārt, es visu nakti gulēju uz Maika rokas. Centos klusām piecelties un iet uz mājām, kamēr visi guļ.
-Tu jau iesi?- Maiks jautāja. Es sarāvos.
-Jā un piedod.- noteicu un izgāju no istabas, pēc brīža jau devos mājās.
