Lūdzu jauna nodaļa. :)
Kā aizvērām mājas durvis es sāku raudāt, mans mērs bija pilns, es sabruku. Rodžers gribēja mani apskaut, bet es atrāvos. Apsēdos uz zemes un raudāju.
-Ar tevi viss būs labi vai ne?- Rodžers jatāja.
-Nē nebūs, nerunā....lūdzu!- atbildēju un apklusu, pēc kāda laika es piecēlos un sāku iet uz savas mājas pusi. Atkal valdīja klusums, kuru es nevēlējos pārtraukt vismaz ne tagad.
Pēc kāda brīža sadūšojos un uzsāku sarunu.
-Ar viņu viss būs labi vai ne?- jautāju Rodžeram.
-Laikam...jā būs!- puisis atbildēja.
-Bet tu tici, ka viņš piecelsies?- turpināju jautāt.
-Nu....jā.- Rodžers minstinoties atbildēja.
-Lūdzu nemelo!- lūdzu puisim.
-Tu gribi dzirdēt ko es domāju?- puisis nīgri atbildēja.
-Jā.- sacīju puisim.
-Millij! Tu redzēji kāds viņš bija! Es domāju, ka viņš neizdzīvos.- Rodžers skaidroja.
-Bet...bet tu joko vai ne?- jautāju puisim ar asarām acīs.
-Es domāju reāli, es zinu, ka pēc tādām traumām ir niecīga cerība izdzīvot.- Rodžers turpināja skaidrot.
-Bet ir cerība, kaut vai niecīga, bet ir!- nu jau kliedzu uz Rodžeru.
-Millij, ar tevi viss kārtībā! Nomierinies, netrako! Tu labi zini, ka cerība ir muļķa mierinājums! Viņš var neizdzīvot!- Rodžers uzkliedza.
-Tā nav, tā nevar! Tu nesaproti es viņu mīlu!- kliedzu un situ ar dūrēm pret Rodžera augumu. Rodžers sagrāba manus plecus un sāka mani purināt.
-Izbeidz!- uzkliedzu Rodžeram. Viņš pārstāja mani purināt, bet neatbildēja. Puisis satvēra manu roku un veda uz lauku mājas pusi.
-Es viņu mīlu.- nomurmināju un nodūru skatienu.
-Es zinu! Bet viņš?- puisis tikpat klusi sacīja, bet neapstājoties turpināja iet.
-Es nezinu. Vai tu man palīdzēsi?- jautāju puisim, paraujot viņu aiz rokas.
-Ar ko?- jautāja Rodžers.
-Tikt pāri notikumiem, ja nu kas.- cerīgi raudzījos puiša acīs.
-Kā lai es atsaku? Palīdzēšu....- puisis pateica un apskāva mani, tagad es viņu neatgrūdu, šobrīd es jutos pasargāta, bet es zināju, ka ilgi tā vairs nebūs.
Mēs vairs nerunājām, klusējot gājām uz manām mājām.
