Paldies, ka pacietīgi gaidījāt. nu tad beidzot uzrakstīju arī piekto daļu. izbaudiet!
+++
es ieskrienu mājā un pulkstens pie sienas nosit trešo dienas stundu. es paskatos apkārt un aplūkoju māju no iekšpuses, lai arī viss izskatās kā parasti, es jūtu satraukumu, kas pāraug bailēs. es stāvu priekšnamā, un nez kas liek domāt: kaut kas nav kārtībā! tikai pēc mirkļa apjēdzu, kas mani tā satrauc.
tētim ir tikšanās, bet mamma ir labdarības pasākumā. maniem vecākiem ir katram sava mašīna, bet es ne vienu, ne otru nemaniju pagalma. ieejot mājā, man nevajadzēja atslēgt ārdurvis, bet tās mēs slēdzam vienmēr.
domas šaudās pa galvu un es nespēju tās tvert. man prātā turās viens teikums, teikums, kuru teica Niks: jā, un pie reizes nolaupīšu arī tavus vecākus un tevi.
es apsveru vairākas iespējas. varu pagriezties un bēgt prom, kamēr neesmu pamanīta. varu iet uzbrukumā un aizstāvēt savu māju. bet es stāvu kā zemē iemieta. tas atgādina sapni, kurā nespēju ne skriet, ne kliegt.
sadzirdu rosīšanos viesistabā. manas rokas paliek smagas un velk mani pie zemes. es dzirdu soļus, tie tuvojas priekšnamam, tie tuvojas man. mana sirds taisās izlekt pa muti, es elpoju pārāk ātri. mani ceļi ļogās, bet es neizkustos no vietas. pakrūtē kņudina un es gribu izvemties. soļi tuvojas, tie neapstājas.
dusmas? riebums? atvieglojums? ja godīgi, es nejūtu neko no tā visa, kad pamanu viņu- savu mammu.
- man jau likās, ka dzirdu kādu atnākam.- mamma. viņas vieglais smaids pazūd un nu es uz viņu skatos no zemes.
es jūtu neapturamu velmi. šī velme liek man atpūsties, šī velme ļauj man gulēt priekšnamā uz grīdas. es nespēju pretoties kārdinājumam un aizveru acis.
+++
es uztrūkstos, kad sadzirdu mammas balsi. aplūkoju apkārtni un saprotu, ka guļu savā gūltā. mamma pamana, ka es viņu vēroju.
-labi, mēs jūs gaidām.- viņa runāja pa telefonu, bet nu jau ir to nolikusi. viņa apsēžas uz manas gūltas malas.
es esmu neizpratnē, bet negribu neko jautāt. neesmu jau tik stulba un saprotu, ka pirmīt noģību. mamma noteikti mani atnesa uz manu istabu.
-es izsaucu ārstu. pēc desmit minūtēm viņš būs klāt.-
-forši, bet es neesmu slima.- dūša ir atgriezusies un es protestēju.
-meitiņ, Lapsiņ, tu pirmīt noģībi!-
-tas tāpēc, ka tev nevajadzēja būt mājās. tev bija jābūt labdarības pasākumā. tu apjēdz, kā es nobijos.- man acīs sametas asaras un es atlaižos uz spilvena.
-dzīvē visādi gadās. viss nenotiek, tā kā sarunāts. dažreiz plēni mainās.- mammas balsī jūtu līdzjūtību un nožēlu, tāpēc nolemju viņai vairs neuzbrukt.
+++
ārsts ir pavec vīrs. viņam ir sirmi mati un seju rotā vairākas krunkas. rokās viņš tur brūnu ādas koferi.
-kādas jaunietei sūdzības?- maigā, bet konkrēta balsī vīrs vaicā.
-viņa noģība.- māte pasteidzas man priekšā un atbild.
ārsts ar nedaudz ieplestām acīm mani uzlūko.
-es atnācu mājās un biju pārliecināta, ka te neviena nav. pēkšņi uzradās mamma un mani nobiedēja.- izklāstu notikušo.
ārsts izmēra asinsspiedienu, pulsu, paklausās plaušas un pabaksta manu celi ar āmurīti. viņš pieraksta savus novērojumus un es sāku palikt nemierīga.
-es jūtos daudz labāk.- pasaku šo nederīgo teikumu, lai mainītu ārsta uzskatu par manu veselības stāvokli.
-tas skaidrs, bet atpūsties tomēr vajadzētu.- vinš nosaka.
mamma ar ārstu iziet no istabas un sāk sarunāties aiz aizvērtām durvīm. vārdus es nesaklausu, bet jūtu murdoņu.
pēc vairākām minūtēm mamma ienāk manā istabā.-ārsts aizbrauca. viņš ieteica tev vismaz divas stundas tagad pagulēt. es tev uzvārīšu zupu.-
-es negribu gulēt. varu vismaz paskatīties televizoru viesistabā?-
-nezinu gan.- viņa pretojas
-nu lūdzu.- es neatstājos prasīt.
-nu labi.- mamma piekāpjas
+++
mamma sazinās ar savām draudzenēm, kolēģēm vai vienkārši paziņām. viņa visu laiku sēž pie datora vai runā pa telefonu. man ir sasodīti garlaicīgi. aiz ''neko nedarot'' slēpjas domas par Niku. esmu piekususi. es paņemu savu telefonu un automātiski uzspiežu Martas telefona numuru.
-juū.- meitene līksmā balsī atsaucas.
-čau, tu tagad esi mājās?-
-jam.- viņa sauc vēl priecīgāk nekā pirmīt.
-tad es varu aizbraukt pei tevis?-
-droši. man te ir radu salidojums-
-tev tiešām mājās ir radu salidojums? tad es labāk nebraukšu.- skumīgi novelku.
-beidz! Lapsa, lūdzu brauc un izglāb mani no tām tantēm un omēm.- uzspēlētā izmisumā Marta novaid.
es viegli iesmejos. -labi, gaidi mani.-
es uzmetu skatienu mammas virzienā. -vari mani aizvest pie Martas?-
-tev jāpaliek mājās un jāatpūšas.- viņa pamācoši nober.
-pirmkārt, tētis mani piečakarēja un pameta stallī. otrkārt, tu mani piečakarēji un neaizbrauci uz labdarības pasākumu. treškārt, es varu atpūsties arī pie Martas.- es to pasaku saniknotā balsī un man sametas kauns. -un vispār, kur ir tava mašīna?-
-labi, es tevi aizvedīšu. mašīna ir garāžā.- mamma piekāpīgi pasmaida. es sajūtu viņas velmi izvairīties no konfikta ar mani.
+++
pēc divām min būšu klāt. braucot mašīnā aizsūtu Martai sms.
es izkāpju no mašīnas un atvados no mammas. Martas pagalms ir pilns ar mašīnām. draudzene mani jau gaida ārā. es metos viņai ap kaklu un viņa iespiedzas man ausī.
mēs ieejam iekšā mājā, priekšnams ir aizkrauts ar vairākiem apavu pāriem. es nomevelku savas kedas un pakarinu plāno jaciņu. Marta mani ieved viesistabā. ap garo galdu sēž bars ar cilvēkiem, kurus es redzu pirmo reizi. man nez kāpēc sanāk smiekli un es izmisīgi cenšos tos apvaldīt.
-šī ir Sofija.- Marta mani atrāda saviem radiem.
es ilgāk vairs nevaru izturēt un iespurdzos. draudzene ar elkoni iebaksta man sānā un es iespurdzos velreiz.
-priecājos iepazītie!- īsi noberu un steidzos uz Martas istabu, vilkdama meiteni sev līdzi.
-kas tu stulba esi? ko mani radi padomās!- meitene bez niknuma izgrūž.
-pasaki vēl, ka tev nenāca smiekli redzot to nāves līniju! visas vecās tantes pie viena galda.- manus vārdus apvij smiekli un Marta smejas man līdzās. -pietam, šis ir tavu radu salidojums. ko es šeit vispār daru?-
-nu tu man esi tuvāka par tiem cilvēkiem!- meitene to izsaka un iegrūž mani gultā. viņa apguļās man blakus un mēs smejamies, kā kutinātas.
aptuveni pēc pusstundas Martas istabas durvis atver kāds puisis. viņš ir samērā gara auguma ar zilām acīm un pelēcīgi brūniem, vidēji īsiem matiem. ienākot mājā es viņu nebiju pamanījusi, bet tagad aptveru to, ka puisis ir samērā glīts.
-piedodiet, ka iztraucēju,- viņš ierunājas -bet tava mamma mums rāda tavas bērnības fotogrāfijas.- puisis uzrunā Martu. -dažās tu esi pavisam maziņa un plika.- viņš iesmejas.
Marta man blakus ierūcas, -es tuliņ būšu atpakaļ, man tikai kādam jāsadod pa dirsu!-
-protams- es iesmejos un ļauju meitenei aiziet.
puisis joprojām stāv durvīs un neiet prom. viņš kaut ko gaida, bet es nesaprotu ko.
-tātad tevi sauc Sofija, ja?- viņs ar viegli piemigtām acīm mani uzlūko.
-oficiāli jā, bet gandrīz visi mani sauc par Lapsu. un nē, tas nav matu dēļ.- es viegli pasmaidu.
puisis pasmaida pretī. var manīt, ka es viņam liekos dīvaina, pagalam psihiski slima un neārstējama. tas manī raisa smieklus un es atkrītu gūltā, lai varētu pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu lēkmi.
-es esmu Ernests, Martas brālēns.- puisis paskaidro brīdī, kad istabā atgriežas Marta.
+++
