Šī ir mana mīļākā daļa no visām "Lapsa" daļām, cerams, ka jums arī patiks.
-Meitēn, vai tev ir kāda pēdējā vēlēšanās?- tas pats draudīgais vilks jautāja.
-Jā, ir!- atbildēju ar naida pilnām acīm.
-Un kāda tā būtu?- viņš jautāja.
-Ej...Ej un pakaries!- uzkliedzu vilkam.
-Vai, kāda tev asa mēlīte.- viens no brāļiem uzsauca.
-Vai kāds tev briesmīgs purns!- ļauni atteicu, varbūt tas nebija prātīgi, bet ko nu vairs, ja jāmirst tad jāmirst.
-Nu?- vilks lūkojās uz Maiku.
-Ko?- Maiks pārteigti jautāja.
-Kā ko? Tu viņu nobeigsi vai arī es? Tikai atceries es to izbaudīšu!- vilks atbildēja.
-Es to netaisos darīt!- Maiks uzkliedza savam brālim un „metās” viņam virsū. Maiks viņiem uzbruka. Es visu novēroju no malas, jo nespēju vairs pakustēties. Maiks smilkst, bet cenšas mani izglābt.
-Maik!- uzsaucu vilkam.
-Klusē!- trešais un mazākais vilks pārliek savas ķepas man pāri mutei. Cenšos dabūt tās nost, bet man nav spēka. Dzirdu skaļu smilkstienu, tikko Maiku caurdūra divu brāļu ilkņi.
-Nē!- cenšos izkliegt, bet nespēju. Šis vilks vai puisis man bija glābis dzīvību jau vairākas reizes, bet šoreiz viņam pašam bija nepieciešama glābšana. Maikam uzbruka saviem brāļiem, es redzēju, kā puisi saplosa, es jutu kā man sāp, Maika ķermenis nokrita nekustigs uz zemes. Asiņaini vilki nāca pie manis.
-NĒ!- izkliedzu un cik vien ātri varēju rāpoju pie Maikla.
-TOBIAN!- Naidžels nez no kurienes uzradās un uzkliedza vilkam, tam ar ugunīgajām acīm.
-Tās vēl nav beigas!- Tobians uzsauca.
-Ir! Ja, nē!- Naidžels draudēja. Vilki aizskrēja prom. Rika ar Rodžeru atskrēja pie Naidžela. Viņi apstājās kā zeme ieauguši.
Es nokritu ceļos pie Maikla.
-Lūdzu!- kliedzu un ar asarām acīs raudzījos uz Maiku.
-Turi...turi solījumu!- Maiks klusi teica.
-Kādu?- raudot jautāju.
-Esi laimīga.- puisis pateica pēdējos vārdus un viss Maiks vairs nereaģēja. Es pieliecos klāt Maikam un noskūpstiju viņu. Savācu visus savus spēkus, lai pieceltos kājās un sāku skriet uz to meža galu, kur pirms brīža aizskrēja vilki.
Skrēju lēni, bet mērķtiecīgi. Acis miglojās, es nevarēju atstāt vilkus nesodītus. Es dzirdēju kā man tuvojas Naidžels. Man bija vienalga, es skrēju, asarām ritot pāri maniem vaigiem. Puisis mani noķēra.
Naidžels mani turēja sev klāt. Es spirinājos un raudāju. Viss dzīve bija beigusies. Man vajadzēja būt Maika vietā.
