Reku mans jaunais stāsts, nav tāds kā iepriekšējais /es domāju/, cerams nebūsiet bargi, un jums patiks, rakstat komentāriņos - vai man turpināt.. 
Varbūt šis stāsts nav viss rozēm kaisīts, bet mana dzīve ar tāda nav. Mani sauc Amēlija , man ir 17, esmu, kā vecāki saka, monstrs. Agrāk es biju zubre, nēsāju bizes un astes, nekad nebija nekādu problēmu ne mājās, ne skolā. Bet tagad? Viss ir mainījies...
Man ir 2 mazāki brāļi, Marks un Džeims, un man ir māsa. Dzvīņu māsa.
Marks ir viengadīgs mazulītis, bet Džeimsam ir septiņi gadi.
Agrāk es un Sofija bijām kā divas ūdens lāses. Abas rudas, mīļas un jaukas. Bet tagad Sofija ir blondīne, bet es melnmate ar ziliem matu galiem. Viņa nav ne caca, ne zubre, bet vienkārši skaisa meitene, gudra, var teikt, pretstats.
Mani vecāki ir šķīrušies. Es dzīvoju pie mammas ar Marku. Bet Sofija ar Džeimsu pie tēva. Es ciest viņu nevaru. Kā viņš varēja pamest manu mammu un aiziet pie tās palaistuves, kas varētu būt mana māsa? Un kā Sofijai viņa var patikt?
Sofija un Džeims dzīvo kā karaļa pilī, greznībā un aļaujas visu ko vien grib, bet man , var teikt, ir jāgrauž nagi. Bet ziniet, es nesūdzos, jo vismaz esmu pie mammas, kurai es kaut ko nozīmēju, un viņa mani mīl, un sniedz visu iespējamo. Zinu, es viņai tagad lieku vilties, bet es tur neko nevaru darīt. Un tie neskaitāmie strīdi?
1.jūnijs.
Skola ir beigusies. Priecājos, jo vismaz skolas nepatikšanas kādu laiku nebūs. Visur esmu sekmīga, tā kā mamma mani katru dienu neliks mācīties.
M-Tā, Amēlij, tu vari vienreiz sakārtot savu istabu?
A-Nē, zini, nevaru, esmu pārāk slinka.
M-Tā, sakārto savu istabu, es ar mazo eju pastaigāties un uz veikalu, lai kad atgrieztos, šī istaba būtu izmēsta un trauki nomazgāti! Un tik paver muti tagad! /dusmīgi noteica./
A-Jā labi, kaut vai..
Mamma aizgāja un man nekas cits neatlika, kā sakārtot istabu.
Sakārtoju istabu, izsūcu un tad izmazgāju. Tad aizgāju uz virtuvi, nomazgāju traukus.
Man bija šausmīgs nogurums un domāju aiziet nedaudz pagulēt.
Aizgāju uz istabu, ievēlos gultā.. Gribēju jau aizmigt, kad iezvanījās telefons.
K-Čava draiskule, mums šodien jādabuj beidzot čaļi, saprati?
A-Nē, negribu, man nevajaga.. Kam man?
K-Tāks, Amēlij.. Izbeigsi? Tev vajaga čali.
Es noliku klausuli. Es zinu, Kloja ir mana labākā drudzene. Viņa vienīgā mani pieņēma tādu, kādu esmu tagad – rupja, asa un nevisai jautra. Bet vai viņai jābāž man acīs tas, kas man nav vajadzīgs?
Es izlīdu no gultas. Piegāju pie galda un izvilku papīru un zīmuļus.
Sāku zīmēt cilvēku ar dziļām rētām viscaur.
Mamma ienāca manā istabā, es to nepanīju. Viņa pienāca man tuvu klāt un tad man pieskārās.
A-Bļāviens mām, izbeigsi tā vienreiz darīt? Man tas riebjas.
M-Piedod, bet tavs tēvs tā darīja, un tev patika..
A-Man nepatīk nekas, ko darīja viņš, un man ribjas viss, kas ir saistīts ar viņu. /nobļāvos./
M-Nomierinies!!
A-Vācies, vācis ārā no manas istabas!! /kliedzu./
Mazulis dēļ manas klaigāšanas piecēlās un sāka raudāt.
Mamma gribēja man vēl kaut ko pateikt, bet ar dusmīgu seju izgāja no istabas neaizvērusi durvis.
Es piegāju pie durvīm, tās aizcirtu.
M-Stulba esi? /pa visu māju nokliedzās./
Es aizslēdzu istabas durvis.
A-Man vienalga.
Piegāju pie mājas kīno zāles. Ieliku mīļāko mūzikas disku, uzslēdzu uz vai gandrīz pašu skaļāko. Sāku lēkāt un dziedāt dziesmām līdzi.
Mamma sitās pie durvīm un klaigāja:
M-Tu normāla esi? Tūlīt pat izslēdz mūziku!! Saprati?
A-Heh, ceri vien..
M-Tā, es zvanu tēvam, es tevi izturēt nevaru, vasaru pavadīsi pie viņa.
Bļāviens, tā tik vēl trūka, lai es visu vasaru pavadu pie tā ,,spermas donora,,? Nē, to pieļaut nevar.
Es izslēdzu mūziku, ielīdu gultā un aizmigu.
Mani piecēla kārtējā mammas ārdīšanās pie durvīm.
M-Ēst negribi? Nelieku..
A-Es tūlīt.. /nomirmināju./
Nogāju lejā uz viruvi.
M-Pabaro sīko.
Marks nav no mana ,,tēva,, bet gan no mammas jaunā vīra, kurš man ribjas, bet tas nemaina manu attieksmi pret mazuli, jo viņš ir vienīgais, kurš mani nenosoda.
Pabarojusi Marku sāku ēst pati.
M-Stefans drīz būs mājās, un beidz uzvestie kā stulbene. /bargi noteica./
~~Turpināšu, ja patiks :))~~
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-2/698705
