http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-55/707127
Jums gan jau nepatiks šīs beigas, viss par ātru un tttt, bet man vienalga.. 
Gaidu atsauces, vai patika stāst kopumā.. 
Viņš nokrita uz līdzenas vietas. Skaļi nopūtos.
Es savācu mantas, izskrēju no istabas uz citu istabu, kas atradās pirmajā stāvā, un ātri pārģērbos, bet bija par vēlu, istabā ienāca viņš.
A-Piedod. /noteicu ar asarām acīs./
Es jau gribēju iet prom, bet viņš mani viegli parāva aiz rokas.
Luiss noskrēja pa kāpnēm, viņam virsū bija tikai apenēs.
L-Mīļumiņ, kur tu sataisījies? Jau tik ātri? /smaidot vaicāja./
Zeins mani vēl nebija atlaidis, tāpēc nevarēju tam kretīnam iedod pa purnu.
L-Zein, laid vaļā manu susuriņu.
A-Neklausies viņā, es neesmu viņa susuriņš. /man pār vaigiem bira asaras./
Z-Kā tu varēji?
A-Viņš mani sazāļoja. /attaisnojos./
L-Bet, ko tu vēl izdomāsi? /smejās./
Zeins jau gribēja man iesist pļauku, es jau aižmiedzu acis, lai nav jāredz, kā viņa roka tuvojas manam vaigam. Bet viņš nespēja man iesist. Viņš lēnām nolika roku mālā.
Viņš atlaida mani un nokāra savu galvu. Es lēnām atkāpos no viņiem. Man viss miglojās, gandrīz zaudēju samaņu, dēļ liela stresa. Sev nemanot atkal pieliku rokas puncim, bet šoreiz jau bija ko noglaudīt. Es gāju vēl tālāk no viņiem, atspiedos pret sienu, pār maniem vaigiem sāka tecēt asaras, dažas prieka, dēļ gaidāmā mazuļa, dažas, dēļ tā, ka man ļoti sāp sirds. Bet vismaz tagad zinu, ka mazulis ir no Zeina.
Viņš atkal paskatījās un mani, viņš ieraudzīja, kur atrodas manas rokas un samulsa. To pamanīja arī Luiss un apklusa.
L-Piedodiet, bet dēļ manīm nedrīkst ciest kāds, kura vēl nav. /nokaunējies atbild./
Zeins lēnām tuvojās man, varēju redzēt, ka visas viņa dusmas ir pagājušas.
Viņš piegāja man klāt un samīļoja.
Z-Vai tiešām? /čukstus jautāja./
A-Aha.
Z-Un cik ilgi?
A-Mazs laiks. /pasmaidu./
Viņš mani noskūpstīja, šķiet, ka tomer viss būs labi, un kā nekā, esam jau saderinājušies.
Abi iekāpām mašīnā un devāmies sazin kur.
Z-Kad precamies?
A-Rīt! /smejās./
Pēc gada.
Atkal ir vasara. Es un Zeins esam aprecējušies un audzinam savu 3 mēnešus veco meitiņu – Alisi. Viņai ir skaistas zilas acis un smaids kā tētim. Abi, nē, visi trīs esam ļoti laimīgi, un nevar būt savādāk.
Esmu ar mammu salabusi, viņa ir kopā ar kādu ārzemnieku, laikam laimīga.
Mazais Marks jau ir liels zēns, mīļo manu mazo meitiņu, ir sācis runāt un viņa balstiņa ir tik mīlīga.
Sofija ir kopā ar Viljamu, laimīgi kā vēl nekad, ā nu jā, vasaras beigās dzers kāzas.
Kloja ir laimīga un kopā ar kādu lauku puisi, bet Luiss ir ārzemēs, neko spožu gada laikā nav izdarījis. Ronijai viss ir kārtībā, tikai ziemā bija abraukusi, lai sakoptu Stefana kapiņu.
Sapratu to, ka nav jāmainās dēļ kāda. Esi kas esi un būsi laimīgs šā vai tā. Varbūt ne ar tiem, ar ko gribi, bet tie kas atnāk, būs 100x labāki nekā tie, kurus tu gaidi.
Laikam laiks mainīties? Nē! Es palikšu tā pati, tā – kas daudz pārcietusi, bet spējīga mīlēt, sevi un citus.
Vienkārši skaists stāsts. Paldies tev par to!!!
