http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-54/707044
Visu ceļu raudāju. Māsa mani mierināja.
Nonākot mājas, ieskrēju istabā un sāku ārdīt gultu, un visu citu, kas atradās pa rokai – sveidu pret zemi.
28.jūlījs.
Jau dažas dienas neesmu runājusi ar Zeinu. Šaubos, ka tur vēl kaut kas glābjams, jo tā jau nebija pirmā reize, kad mani noskūpsta Luiss.
Šodien mājās jāpārrodas mammai, bet bez viņas arī bija labi. Vismaz viņa paskaidroja par mazo Marku. Viņa bija kādu laiku krāpusi Stefanu un palika no tēta atkal stāvoklī, bet to viņa nespēja atklāt savam vīram, tāpēc izdomāja šādu plānu. Bet Ronija aizbrauca uz Vācīju, mācīties par mantoto naudu.
Kloju jau izlaida no slimnīcas un viņa atpūšas mājas.
Tagad Luiss pie manis ciemojas, lai izpirktu vainu, bet vai viņš nesaprot, ka man vajaga, lai viņš parunā ar Zeinu? Bet, gan jau, viņš nemaz negrib, lai es un Zeins salabstam.
A-Nu, ko tu ņemies? Man vajaga Zeinu! Man vajaga ar viņu izrunāties. Vai nesaproti? /noskumisi sāku runāt./
L-Tā, man ir plāns, bet tev tikai jānāk uz manu māju, tu takš zini, kur dzīvoju, vaine?
A-Jā, bet diez ko lieliskas atmiņas nav. /nopūtu./
L-Izbeidz. Gribi puisi atpakaļ?
A-Jā!
L-Tad nāc! /mudināja mani./
A-Nu labi, tikai ļauj man sataisīties, jo neesmu tajā labākajā stāvoklī. /iesmējos./
Ātri sataisījos, uzvilk vieglu vasaras kleitiņu, jo bija visai karsta vasaras diena.
Izgājām uz ielas un iekāpām jaunajā Luisa mašīnā.
A-Tā takš nav tā?
L-Nē, šī ir mana drauga, mēs apmainījāmies, jau sen to gribēju izdarīt. /pasmaida./
Nieka piecu minūšu laikā bijām pie viņa mājas. Tā pati, kas iepriekš, un atkal vecāku nav mājas. Kad es reiz tos varētu satikt?
A-Un kāpēc tev vecāku nav mājās? /iegājusi Luisa istabā vaicāju./
L-Īsti nezinu, kur viņi ir, bet šovakar točna nebūs. /iesmejās./
A-Es jau nepalikšu pa nakti. /nopūtu./
L-Tu tā tik domā. /pie sevis klusām noteica./
Es iekārtojos viņa gultā ērtāk, ieskatījos pulkstenī, bija jau 18:34.
A-Nezināju, ka jau vakars. /iesmējos./
L-Tiešām?
A-Jā. Kur tu iesi? /nesaprašanā vaicāju./
L-Tev karsti ir?
A-Jā! /smīnot noteicu./
L-Nu, eju pakaļ dzērieniem.
A-Nu labi. /nopūtu./
Iegūlos viņa gultā, biju nogurusi no atmiņām, kuras visu laiku mani pavada. Zeins, Zeins, Zeins vai managalva sastāv tikai no viņa? Tiešām nesaprotu!
Viegli nopūtu, un pamanīju, ka istabā vairs neesmu viena.
A-Sveiks, mazais draudziņ! /sveicināju suņuku./
Izrādās, ka Luisa mājās mājo arī maz labradoriņš, kā es tos dievinu. Viņiem ir tik mīlīgi purniņi. Nedaudz parotaļājos ar suņuku, kad jau istabā ienāca Luiss.
L-Patīk?
A-Jā. Kā viņu sauc?
L-Jo-Jo. /pasmaida./
Viņš man pasniedza dzērienu. Es to vienā rāvienā izdzēru.
A-Mmmm. Baigi garšīgs. /smaidīdama noteicu./
Viņš neko neatbildēja, tikai skatījās un pētīja mani. Tas lika man samulsts. Kādu laiku pasēdējām, papļāpājām. Man galva nedaudz apreiba. Sāku domāt nelāgas domas. Man pēkšņi bija kāre pēc Luisa. Es nespēju atturēties kārdinājumam. Es pielīdu pie viņa un sāku viņu skūpstīt. Tas aizgāja par tālu, mēs sākām vilkt viens otra drēbes nost. Tad ielidojām gultā. Es nesapratu, ko daru.
29.jūlījs.
Es piecēlos ar lielām galvas sāpēm. Atvēru acis, sapratu, ka neesmu savās mājās. Ātri izlēcu no gultas, aptinusi ap sevi segu.
Es paņēmu rokās vakar izdzeras koktēļu glāzes.pasmaržoju te savu, te Luisa glāzi.
A-Kretīns! /iekliedzos pa visu māju./
L-Kas tev nepatīk, saulīt?
A-Tu mani vakar sazāļoji. Maita! /kliedzu./
L-Jā, un man tas patika. /smaida./
A-Kroplis! /nokliedzu/
L-Uj, uj meitēn. Mierīgāk, mierīgāk.
Viņš jau līda ārā no gultas, bet es paņēmu blakus esošo vāzi un iedevu viņam pa galvu ar to.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-BEIGAS/707129
