http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-53/706990
Jo kādam spocēnam svētki.. 
A-Ko? Man ir augustā. /smejos./
Z-Zinu, es vienkārši kaut ko gaidu. /domīgi atbild./
A-Ko gan?
Z-Divas lietas. /smaida./
A-Kādas? /nesaprašanā vaicāju./
Z-Vienu no tevis.
Visu sapratusi piegāju pie viņa, iesēdos klēpī un noskūpstīju. Visā restorānā valdīja jaukas emocījas, daži vēl aplaudēja, citi iesvilpās, bet mēs nelikāmies traucēti. Beidzot atrāvos no viņa, iesēdos savā krēslā un pie mums piegāja oficants, kaut ko pasniegdams Zeinam, kurš plati smaidīja.
Zeins lika man piecelties kājās, pats ar to, protams, izdarīja. Es nedaudz apmulsu. Vai tiešām viņš mani bildinās?
Viņš notupās ceļos, no kabatas izvilka kastīti, atvēra to un smaidīja.
Z-Vai tu , Amēlīj, kļūsi par manu sievu? /viņa smaids nepazuda ne uz sekundi./
Z-Zinu, esam daudz ko pārcetuši, bet pāri visam gribu savu dzīvi saistīt tikai ar tevi.
Es nokritu ceļos, noskūpstīju viņu un pār manu vaigu bira prieka asaras. Visur visi klusēja, laikam jau dēļ tā, ka nesniedzu atbildi.
Atrāvos no Zeina un izkleidzu:
A-Jā! /atkal noskūpstīju viņu./
Visur valdīja skaļas emocījas, skanēja aplausi, citi vēl piecēlās kājās. Citi skaitīja:
V-Pieci, seši, septiņi....
Atrāvušies viens no otra atkal ieņēmām savas vietas, bet tagad jau skatījāmies viens uz otru ar suņa acīm un viņš man pirkstā uzvilka gredzenu, kas bija sudraba gredzens ar skaistu, mazu dimantiņu.
A-Cik skaists. /pasmaidu./
Saprotot, ka šo nakti pavadīšu ar Zeinu, es ātri paķēru telefonu.
A-Sofij, cikos ir lasījums?
S-Neuztraucies vakaŗā, tā kā varēsi izmīlēt savu puisi. :D
Mēs kādu brīdi vēl pasēdējām pie galdiņa un devāmies uz nummuriņu.
Iegājām nummuriņa, visur bija izbārstītas rozes. Baltas rozes – manas mīļākās.
Iegūlāmies gultā, sākām skūpstīties.
Pamazām sākām vilkt viens otram drēbes nost. Ik pa laikam ķiķinājām.
A-Es tevi mīlu! /elsot noteicu./
24.jūlījs.
Esmu jau mājās, jādodas uz testamenta lasīšanu.
Esam jau abas tur.
J-Vai vecāku nav? /mūsu jurists vaicāja./
A-Nē, mamma ir atpūtā.
J-Nu, tad jau neko. Apsēžaties. Sāksim lasīt testamentu. Arī jūs, Ronijas jaunkundz.
Ronija apsēdās man blakus un salika rokas uz ceļiem.
,,Lai arī nezinu, kad miršu un vai dēļ slimības, jau tagad zinu, kam visu novēlēsu.
Savu lielo māju Mežaparkā un 70 tūkstošu dolāru novēlu savai meitai Sofijai. Savu dzīvokli Jūrmalā un 1 milionu dolāru novēlu savam dēlam – Džeimsam, pēc viņa pilngadības sasniegšanas. Savu māju Amerikā – Beverlihilsā un 70tūkstošu dolāru novēlu savam jaunākajam dēlam – Markam, pēc viņa pilngadības sasniegšanas, bet savu dārgumu, mazo mājiņu un pusotru milijonu dolāru novēlu savai meitai – Amēlījai. Bet savai ex.sievai – Demijai, novēlu divus milionus dolāru, bet atlikušo mantu, 100 000 dolāru, novēlu savai dzīvesbiedrenei – Ronijai. Pārējo naudu, lai ņem mani bērni, jo to nezinu, kāsadalīt.
Tēvs, vīrs un miljonārs – Gatis Frideriksons.’’
J-Vai visi apmierināti?
A-Jā! Bet es nesaprotu, mazais Marks taču ir Stefana dēls. /nesaprašanā noteicu./
J-Testamentā ir teikts tā kā teikts. /paskaidro./
R-Es nu iešu. /nokārusi galvu teica./
Es tikai pamāju ar galvu.
Kopā ar māsu devāmies mājās.
S-Būs jānoskaidro par Marku.
A-Jā! /nedroši atbildēju./
Tikai tagad saprotu, kāpēc mūsu jaunajā mājā bija iekārtota istaba arī mazajam.
Gājām pa ielu, mums priekšā nostājās Luiss, ko viņš te dara? Viņš mani atkal noskūpstīja, bet tas nebūtu nekas, ja vien tajā paša momentā mums garām neietu Zeins.
Viņš norāva Luisu nost no manis un viņam iedeva pa purnu tā, ka tas uzreiz pakrita.
A-Zein! /bļāvu./
Z-Ko? Sava mīļumiņa žēl? Zini, viss man pietiek. Viss, man tas nav jāpacieš. Starp mums viss ir cauri. /pēdējo vārdu izkliedza./
Es viņam neko pretī neteicu, tikai sāku doties mājās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-55/707127
