http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-manities-52/706827#commentBlock
23.jūlījs.
Piecēlos jau agri. Mani nemoca domas par Zeinu. Kāpēc viņš mani pagrūda? Vai tiešām netīši? Un kāpēc Luiss atkal nenokontrolēja sevi? Varētu viņu sasist.
Vēl vārtos pa gultu, nav spēju neko darīt, kā nekā esmu gulējusi tikai divas vai trīs stundas.
Paņēmu telefonu, lai pārlasītu vecās sarakstes ar Zeinu, bet tā vietā izlasīju jaunu ziņojumu no viņa.
Z-Labrīt. Nezinu vai vēl gribi mani redzēt vai dzirdēt. Bet es gribēju tev atvainoties. Es nezinu, kāpēc sevi nenokontrolēju. Piedod! L Vienkārši es nevaru izturēt to kretīnu, viņš izmanto katru izdevību.
A-Es gribu tevi redzēt! /īsi atbildēju./
Z-Varam šovakar tikties?
A-Jā! Cikos?
Z-Pēc pieciem, piebraukšu. Ok?
A-Jā!
Es biju satraukta, nezināju kāpēc viņš grib tikties, laikam jau salabt, es domāju.
Sāku taisīties. Uzvilku zaļu kleitiņu, augstpapēžu kurpes – platformenes. Matos ieliku lentu. Paskatījos spogulī.
S-Caca. /smejās./
A-Izbeidz! /pagriežoties pret māsu, noteicu./
S-Lab, lab. Jau salabāt? /smaida./
A-It kā. /nopūtu./
S-Un ko liksi ausīs? /veiksmīgi nomainīja tēmu./
A-Vēl neesmu izdomājusi. /smejoties atbildēju./
S-Tad ņem šos. /iedeva savus auskarus./
A-Paldies. /samīļoju māsu, jo auskari bija patiešām skaisti./
Nemanot, ātri paskrēja laiks. Zeins mani jau gaidīja mašīnā, pie žoga. Ātri aizskrēju līdz mašīnai. Nu, nemaz tik ātri tas nebija.
Iekāpu mašīnā. Zeins mani noskūpstīja.
Z-Piedod. Nespēju atturēties.
Es neko neatbildēja, ja vienīgi atbildēju skūpstam.
Jauko momemtu iztraucēja zvans.
A-Man jāpaceļ.
Z-Labi. /pasmaida./
A-Jā? /paceļot klausuli, ierunājos./
S-Rīt nolasīs testamentu.
A-Kā zini? /izbrībīti jautāju./
S-Pateica mamma, caur skype. Viņa gan nebūs, tik 28. datumā.
A-Nu skaidris. Atā.
S-Lab, lab, netraucēšu. Atā. /nosmīn./
Z-Kas bija? /redzot, ka nolieku klausuli, ievaicājās./
A-Rīt nolasa testamentu. /nopūtu./
Zeins neko neatbildēja, tikai iedarbināja auto, kādas desmit minūtes braucām klusēdami.
Z-Ā, un tu izskaties lieliski. /pasmaida./
A-Paldies.. /nosarkstu./
A-Un kur mēs īsti braucam?
Un tikai tagad sapratu, ka arī Zeins nav parastos džinsos un maikā, bet gan tumši zilās biksēs un gaiši zaļā kreklā. Un kājās arī nav kedas, bet gan jaukas kurpes.
A-Un tu esi pievilcīgs. /nosmīnu./
Viņš atkal neko neatbildēja, bet gan plati pasmaidīja.
A-Ilgi vēl jābrauc?
Z-Nē.. Esam jau klāt.
A-Wow, viesnīca?
Z-Kā redzi. /smejās./
Izkāpām no mašīnās un devāmies uz viesnīcas restorānu. Viesnīca bija visai jauka.
Piesēdāmies pie galdiņa un mūs apkalpoja vismīlis. Ielēja maums glāzi sulas, jo vēl kādu laiku būšu nepilngadīga.
Z-Šis ir nozīmīgs datums.
A-Ja? Kāpēc? /ieintreģēti vaicāju./
Z-Šis ir pirmais mūsu randiņš.
A-Jauki./pasmaidu./
Z-Bet ne tikai. /viltīgi smaida./
A-Kas tad vēl?
Z-Tava dzimšanas diena. /smejās./
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-manities-54/707044
