http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-26-turpinajums/703394
24.jūnijs.
Šodien došos novērtēt savu jauno mitekli. Mamma ar meklēšanu ir ātri tikusi galā, un cerams atrastais būs labs.
M-Nu, Amēlīj! /bļauj./
M-Tu vari pabarot brāli? Tev tiešām tik grūti iedod viņam pāēst? /dusmīgi vaicā./
A-Mām, izbeidz. Dod putru, tūlīt pabarošu. /nopūšoties atteicu./
Es paņēmu mazuli klēpī, iesēdināju krēslā un pabaroju. Tas bija visai sarežģīti, jo viņš visu laiku ķēmojās.
Saģērbu Marku un ieliku ratos. Pati jau biju gatava, tā kā bija jāgaida mamma.
Mamma pateica, ka jaunā mājvieta nav tālu, un aiziesim ar kājām. Viņa man tagad nesaka vai tā ir māja vai dzīvoklis. Un tas mani kaitina!!!
Mamma paķēra somiņu un mēs gājām uz jauno mājvietu.
A-Mām, vai vēl ilgi? Mēs jau ejam 20 minūtes...
M-Izbeidz, mēs vēl neesam 15 minūtes nogājušas, un te uz stūra jau ir. /pasmaida./
Tagad sapratu, ka dzīvosim mājā. Skaistā divstāvu mājā, jo šajā ielā ir tikai tādas.
Mamma atvēra vārtiņus kādai skaistai, lielai, gaiši zaļā krāsā, ar lieliem logiem, skaistu pagalmu mājai.
Man žoklis atkārās.
A-Kā?
M-Tā ir tava tēva otra māja Rīgā. Par to jau viņš man stāstija sen, tikai vajadzēja atrast. Te strādās visi darbinieki, kas tajā, vecajā.
A-Super! /iespiedzos./
Un tagad mēs dzīvosim visi kopā – es, Sofija, Džeims, Merks un mamma. Bet tētis, tēta vairs nav..
Es biju priecīga, bet tad sabēdājos, jo sapratu, ka vienmēr pilnai laimei kaut kas pietrūks.
Iegājām mājā. Tā bija vēl skaistāka, greznāka, mājīgāka kā nodegusī. Starp citu, māja nodega līdz ar pamatiem, tur nepalika nekas, kas varētu noderēt, tikai tēva seifs, pilnīgi neskarts, un vēl šādas tādas sīkas lietiņas, pie kurām gan netikām.
Es iztaigāju visu māju, katra istaba ar kaut ko atšķīrās. Visas istabas bija iekārtotas, katram bērnam atbilstoši.
Sofijai- viss rozā, liela gulta, plazmas televizors, mājas kino zāle, liels pūkains paklājs, kosmētikas galdiņš, nu, tipiska cacas istaba.
Džeimsa- viss zilganos toņos, kausi, gulta kā mašīna, plazmas televizors un rakstāmgalds.
Mazajam Markam istaba ir visai vienkārša. Maza gultiņa, mazs skapītis un spēļu placītis. Ak, viņš bija padomājis par mazuli, kas nav viņa bērns..
Beidzot atradu savu istabu. Tā bija pelēka ar koši zaļu zīmējumu uz sienas – Amēlīja, grafitī stilā. Pie vienas sienas bija liela, divguļama gulta, pie pretējās sienas - sekcija un plazmas televizors, uz grīdas bija melns paklājs, bet griestos bija iebūvētas krāsainas lapiņas. No manas istabas es varēju nokļūt personīgaja vannasistabā, iegāju tajā un redzēju lielu vannu, spoguli un skapi. Mans skapis atradās vannasistabā – interesanti.
Mamma mani sauca, lai varam doties pie Nikijas un sākt krāmēt mantas. Es biju saviļņota, bet sapratu, ka man būs jāpalīdz gan Sofijai, gan Džeimsam sakārtot koferus.
30.jūnijs.
Beidzot visas mantas ir paŗvestas, un šī būs pirmā nakts jaunajā mājā. Zeins teca, ka atnāks novērtēt māju un cer, ka paliks pa nakti. Bet es vēl nezinu vai prasīt..
Pienāca vakars un Zeins jau bija pie manis.
Viņš nesasveicinājās un ievēlās manā gultā. No manas gultas, grozoties, viņš pārskatīja visu manuistabu.
Z-Tu ar Luisu esi runājusi?
A-Un es cerēju, ka kaut ko teiksi par manu istabu. /nopūtu./
A-Un nē, neesmu neko ar viņu runājusi, ne tikusies, neko..
Z-Nu labiņi.
Viņš izlīda no gultas un lēnām tuvojās man. Viņš bija jau tik tuvu, ka man pat aizrāvās elpa, jo es sajutu viņa kāri pēc manis.
Viņa lūpas pieglaudās manām, es neatgrūdu, bet gan atbildēju viņa skūpstam.
Viņš lēnām atrāvās no manis, ieskatījās man acīs ar jautājumu, es pakratīju galvu. Viņš ātri pieskrēja pie istabas durvīm un aizslēdza tās. Atkal pienācis pie manis, viņš mani noskūpstīja. Manā vēderā lidinājās tauriņi.
Viņš pacēla mani un ielika gultā, mēs turpinājām skūpstīties, un viņa roka slidinājās pār manu muguru. Pa manu ķermeni pārskrēja trīsas. Viņš to sajuta un sāka skūptīt manus plecus. Es iekrampējos viņa mugurā, dodot ziņu, ka vēlos kaut ko vairāk, kā tikai skūpstus. Viņš to saprata un lēnām novilka savu kreklu, tad novilka manu maiciņu, šortiņus, tad pats savas bikses.
Tad beidzot notika tas, ko, īstenībā, gribēju jau sen.
Pie durvīm klauvēja Sofija, mēs abi sākām smieties.
S-Ā, visu sapratu, piedodiet. /smejoties noteica aiz durvīm./
A-Paldies. /skaļi čukstot noteicu./
Mēs turpinājām ieskāto, bet tagad jau ik pa laikam iesmejoties.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-28/704217
