http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-23/703128
Izlasīju visu jūsu diskusīju par manām kļūdām. Ievēroju visu, ko teicāt, un ceru, ka tik daudz kļūdu nebūs, un ceru, ka jūs ar neko nepamanīsiet :D 
Protams, ja tādu būs :D
Eju no slimnīcas uz mājām. Mamma aizbrauca ar Nikijas mašīnu, bet es lūdzu viņai atstāt mani vienu.
Mājās man atgriezties pagaidām vēl negribās, jo man viss ir galvā jāpārdomā. Nevienu negribu satikt. Palikšu viena līdz vakaram, ceru laiks pietiks.
Līdz mājām iet ar kājām nebūs prāta darbs, bet tomēr to darīšu. Kādas divas stundas jau noteikti aizietu normālā gaitā, bet ja es vēl ietu kā flegma, tad jau būšu vakarpusē.
Gāju pa gājējceliņiem. Man garām brauca velosipēdisti, automašīnas. Es biju pilnīgi viena, man tas patika. Nebija neviens, kas man kaut ko teiktu. Man bija uzlabojies garastāvoklis, kaut domāju vien par tēva zaudējumu, un par visu pārējo, kas notika apkārt.
Debesis manāmi satumsa, bet es turpināju ceļu kājām. Viss kļuva baismīgāks. Koku zari šūpojās gar manu seju, mašīnu straujā bremzēšana lika salekties. Pa ceļu, ar lielu ātrumu un ieslēgtām bākugunīm, aiztraucās ātrāpalīdzības mašīna. Uz ielas, pretējā ielas pusē, redzēju divus sanarkojušos jauniešus. Man palika tiešām baisi.
Es nolēmu doties uz tuvāko pieturu, lai turpinātu ceļu mājup ar sabiedrisko transportu. Ceru, ka tie vēl kursē.
Biju pieturā viena. Sadzirdēju suņu gaudošanu, kaķu strīdus. Vai tad dzivniekiem nav jāguļ?
Paskatījos transporta sarakstā. Man palaimējās. Braukšu ar pēdējo autobusu. Tas pievedīs tik dažu metru attālumā no Nikijas mājas.
Transports bija jāgaida nieka 5 minūtes, bet liekas, ka tas kavējās.
Iekāpu autobusā. Labi ja tur bija vēl kādi 2 vai 3 cilvēki, neskaitot šoferi.
Apsēdos pie loga. Pavērās briesmīga rajona skats.
Sajutu kurkstoša vēdera skaņas, kas nāca no manis. Nedaudz iesmējos, bet tad sapratu, ka šodien neko lādzīgu neesmu ēdusi. Kafija un divas sviestmaizes, un viss.
Bija jau pienākusi mana pietura. Izkāpu ārā no autobusa un pārskrēju pāri ielai. Ieskrēju mājās.
M-Sveika, ko tik ilgi kavējies?
A-Am, bija laiks pārdomām, un tas bija lieliski.
M-Nebija bail?
A-Bik.. /atzinos un iesmējos./
Es atvadījos no mammas, abas novēlējām viena otrai saldu dusu un aizskrēju uz savu istabu. Kamēr skrēju, dzirdēju mazuļa brēkšanu pa visu māju, laikam negribēja palikt viens.
Iegāju istabā, aizvēru durvis un noslīdēju gar tām. Es sarāvos kā maza čupiņa. Kaut mani te kāds sagaidītu un samīļotu.
Saņēmos un iegāju vannasistabā. Noskalojos un izmazgāju savus blondos un garos matus. Ak, par savu blondumu neesmu sen domājusi. Vai tas bija pareizi, tos krāsot? Varbūt tomēr man piestāvēja mani brūnie mati ar ziliem galiem..
Ietinu matus dvielī un uzvilku halātu. Izgāju no vannasistabas un ieslēdzu mūziku, nedaudz dejoju ritmā un iesmējos.
Es ielēcu gultā un sāku ķiķināt.
Pēkšņi sajutu, ka mana gulta strauji kustās. Manā madracī kāds dzīvo? Neiespējami!
Es nometu segu uz zemes un ieraudzīju, saldi gulošu, Zeinu. Ko viņš te dara?
Kamēr viņš vēl gulēja, ātri ieskrēju vannasistabā un uzvilku piģammu.
Aizgāju atkal līdz Zeinam un nopūtos. Kā lai viņu pieceļ? Izdomāju!
Es uzlēcu viņam virsū un sāku kratīt.
A-Zein, miegamice, celies.. Celies! /smejoties teicu./
Z-Ko? Kas? /miegains vaicāja./
A-Mana gulta. Ko te dari?
Z-Vai, piedod, es iesnaudos, tevi gaidot. Es laikam iešu. Piedod. /nokāris galvu teica./
A-Nē, nē, paliksi pie manis. Tu tāču gribēji kaut ko man teikt, ja reiz atnāci. Vaine?
Z-Oww, nu labi palikšu. /viltīgi noteica./
A-Izbeidz ja? /smejoties teicu./
A-Mums ir jāizrunājas. Un man jaatvainojas. Piedod, ka toreiz tevi patriecu. /ar nožēlu teicu./
Z-Nekas. Viss labi. Sen jau aizmirsts. /smaidod atteica./
Mēs abi visu vakaru runājām, smējāmies. Tas bija jauks vakars. Un kopumā visa diena. Tomēr labi, ka man ir tik foršs draugs kā Zeins. Viņš vienmēr ir īstajā brīdī, īstajā laikā.
A-Paldies tev.
Z-Par ko? /nesaprašanā vaicāja./
A-Par to, ka esi..
Z-Lūdzu, bet vai tad šo tektu nav tev jāsaka Luisam?
A-Lai tas paliek manā ziņā. Labi? /smaidot jautāju./
Z-Aha. Kaut šis vakars nekad nebeigtos... /sapņeiņi ierunājās Zeins../
A-Bet tā nenotiks. /nedaudz sabēdājusies atzinu./
Z-Jā, bet nedomā par to, galvenais, ka tu man esi blakus. /smaida un satver manu roku./
A-Tu tik tiešām mani mīli? /skatoties grieztos vaicāju./
Z-Un kā tu domā? /atspiežoties pret roku, skatijās uz mani un vaicāja./
A-Laikam jau.. /smaidīju./
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-25/703375
