Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
24
Devos satikties ar Kristapu. Priekšā bija briesmīgs mežs, taču es zināju, kur man jāiet. Kaut kāds nezināms spēks mani veda uz priekšu, šķiet, pa pareizo ceļu. Drīz vien mežam biju tikusi cauri un nonācu pie upes. Upes krastā ieraudzīju siluetu un nodomāju, ka tas ir viņš. Pieskrēju klāt un apķēru viņu no mugurpuses. Šķita dīvaini,ka viņš tik siltā laikā stāv, ģērbies treniņjakā ar kapuci galvā. Viņš pagriezās. Tas nebija Kristaps. Tas bija Emīls. Paspēru pāris soļus atpakaļ un gandrīz paklupu aiz akmens. "Ko tu te dari?" Neizpratnē jautāju. "Gaidu, kad tu izlemsi," Emīls sāk man tuvoties. "Kad es.. Ko izlemšu?" "Ar kuru tu vēlies būt," aiz muguras atskanēja Kristapa balss. Ak dievs, kas te notiek? Stāvēju un skatījos te uz Emīlu, te uz Kristapu un nezināju, ko darīt. Vai tas bija kāds joks? Pēc brīža no meža iznāca Gabriela, Santa un vēl daži man nezināmi cilvēki. Visiem acīs bija saskatāms jautājums. Un drīz vien viņi to izteica skaļi :"Kuru tu izvēlēsies?" Jautājums atbalsojās manā galvā un balsis nepazuda. Es meklēju kādu glābiņu un paskatījos uz upi. Tā bija mana vienīgā izeja. Sāku skriet uz upes pusi un, to sasniegusi, dziļi ieelpoju un lecu. Pamodos un centos atgūt elpu. Sapnis šķita tik reāls. Un arī pēdējā brīdī man šķita, ka tiešām krītu ūdenī. Paskatījos pulkstenī, pustrīs. Rīkle bija sausa. Sapratu, ka gribu padzerties un uzpīpēt, lai nomierinātu nervus. Klusi, lai nepamodinātu Gabrielu, izlīdu no gultas un gāju lejā uz virtuvi. Māja bija tumša un klusa. Visi gulēja. Ielēju sev ūdeni un devos ārā. Bija silta nakts. Emīla mašīna joprojām stāvēja sētā, tātad viņš bija tepat un gulēja kopā ar Santu. Lai jau. Aizgāju un apsēdos uz terases soliņa. Aizsmēķēju un lēni izpūtu dūmus. Smēķēšana man palīdzēja nomierināties. Mana māte vēl nezin, ka smēķēju un ceru, ka tik drīz arī neuzzinās, jo tad būs skandāls uz līdzenas vietas. Man to nevajag. Pavēros augšup debesīs un ieraudzīju zvaigznes. Tās mani gluži vai hipnotizēja. Tik tālas un spožas tās spīd tur augšā un priecē zvaigžņu mīlnieku sirdis. Viņām nav jāpiedzīvo viss tas, kas mums, cilvēkiem. Dzirdēju, ka klusi atveras mājas durvis un paraudzījos tajā virzienā. No mājas iznāca Emīls. Nobolīju acis un nopūtos, vai tiešām? Viņš nāca pie manis. "Dzirdēju, ka kāds staigā pa māju un nodomāju, ka tā esi tu." "Jā, man slāpa un pēc tam pārgāja miegs. Nolēmu iznākt ārā." Centos uz viņu neskatīties. "Santa tevi nemeklēs?" "Viņa naktīs slikti gulēja, tāpēc sāka dzert miega zāles. Gulēs kā nosista vismaz līdz astoņiem." "Skaidrs." Noteicu un turpināju skatīties debesīs. Pēkšņi viņš pieliecās un saņēma manu roku:"Nāc man līdzi." Joprojām neskatījos uz viņa pusi. "Lūdzu," viņš noteica, laikam saprata, ka cenšos viņu ignorēt. Jautājoši paskatījos uz viņu: "Kāpēc man ar tevi kaut kur būtu jāiet?" Viņš pasmaidīja :"Neuzdod jautājumus un nāc." Vēl mazliet vilcinājos, bet saņēmu viņa roku un gāju līdzi. Viņš veda mani uz tālāko dārza nostūri. Tur, starp divām ābelēm, pamanīju šūpuļtīklu. "Te būs patīkamāk vērot zvaigznes," Emīls teica un pieveda mani pie tīkla. Iesēdos tajā un viņš man apsēdās blakus. Tik tuvu.. "Nedusmojies uz mani, Karo. Es negribēju tevi mānīt vai kā. Vienkārši.. Vienkārši tu mani tad piesaistīji un es nespēju turēties pretī." Pagriezos un nopētīju viņu. Viņš skatījās uz mani, šķiet, izmisīgi. It kā viņš gribētu man ko teikt, bet nespēj. Novērsos no viņa un pievērsos debesīm. Kādu brīdi sēdējām klusumā un tad es jutu, ka viņš piebīdas man tuvāk un uzliek savu roku man uz kājas. Jutu, ka nosarkstu, paldies dievam, ka ārā ir tumšs un viņš to nemana. Viņš manu klusēšanu laikam uzskatīja kā atļauju rīkoties tālāk. Viņš strauji pievilka mani sev klāt un sāka skūpstīt. Atkal biju samulsusi un uz mirkli sastingu, taču pēc tam atbildēju viņa skūpstam. Pēc tam, sapratusi, ko esmu izdarījusi, pielēcu kājās, iešāvu viņam pliķi un skrēju uz māju. Dzirdēju, ka Emīls sauc mani, bet man bija vienalga, devos iekšā mājā un cik klusi vien spēju, iegāju atpakaļ istabā un ielīdu gultā. Tas viss šonakt bija par daudz. Jūtu, ka sirds dauzās kā negudra. Man pienāca SMS no Emīla :" Es tik viegli nepadošos." Ko tas tagad nozīmē? Viņš domā, ka ir atradis kādu lauku muļķīti, kuru varēs tīt ap pirkstu? Nu nē, es tāda nebūšu. Centos nomierināties un ieslīgu nemierīgā miegā.
 Autors: Bluecherry Laid pa labi #11
Autora bilde
1.
0
24
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [1]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Anonīms
Anonīms 04.06.19 11:49  
0
0
Nevaru sagaidīt nākamo daļu😀