10.
"Tur viņi!" izdzirdēju iesaucāmies vienai no ēnām.
"Laižamies lapās!" vienīgais, ko es tagad spēju izteikt.
Es skrēju cauri putekļu mākonim uz to pusi, no kurienes dzirdēju Alberta balsi. Es cerēju, ka uzskriešu viņiem virsū un man nenāksies meklēt tos.
"Lūcij? Kas notiek?" Alberts ierunājās un paķēra mani aiz rokas.
"Skrienam!" iesaucos, saspiezdama Alberta roku stiprāk.
Es sāku skriet. Alberts sekoja. Tātad Odrija arī ir blakus. Pašlaik man ir jāatcerās kompleksa plāns. Prāts, atceries! Ja turpināsim skriet šai virzienā, mums būs beigas. Priekšā strupceļš. M.I.A.S. ir atslēgts, kas nozīmē, ka nevarēs izmantot slepenās ejas. Tikai izredzētie zina par to eksistenci. Un es biju viena no tām. Taču pašlaik tas man nepalīdz.
"GULIES!" iesaucās Odrija.
Kā jau pirms pāris minūtēm, es nedomājot apgūlos. Man virs galvas pārlidoja trīs lodes.
"Mēs neizbēgsim..." iesaucos, saprasdama, ka esam slazdā.
"Muļķības... Mēs spēsim," Alberts ierunājās, pieceldamies un turpinādams skriet.
Odrija sekoja viņam, bet es paliku stāvam. Visi mēs neizglābsimies. Vai nu mirs visi, vai arī viens ziedos sevi.
"Ejam!" iesaucās Alberts, apstādamies uz mirkli.
Lai gan vīri ātriem soļiem devās uz mūsu virzienu, es lēnām piegāju pie sienas. No tās parādījās panele. Es sāku ievadīt kodu.
Alberts saprata, kas man ir nodomā un nebija gatavs to pieļaut. Viņš skrēja uz manu pusi, bet tomēr nepaspēja.
"NEDARI TO!" tie bija pēdēji vārdi, ko viņš paspēja izdvest, kad mūs pašķīra 20 cm biezs sprādzienizturīgs stikls.
Šī sistēma bija speciāli veidota, lai aizsargātu darbiniekus no uzbrukumiem, taču tika izmantota tikai ārkārtas gadījumos. Kāpēc? Jo pēc piecām minūtēm ierobežotājā telpā izplūst indīgas gāzes. Var teikt - modernizēta gāzes kamera.
"Nu tu mums esi rokā..." ēnas jau bija mani panākušas.
Tie nebija divi, trīs vai četri vīri... Šeit atradās vismaz vīri divdesmit. Visi ieroču stobri bija vērsi uz manis. Taču visu vīru acīs es redzēju bailes. Jocīgi... Es viņus pētīju un viņi pētīja mani. Tā vien likās, ka viņi skatās uz briesmoni vai citplanietieti.
"Lūcija Inferno," viens no vīriem ierunājās, "Tev ir jādodas mums līdzi."
"Vīri ar ieročiem," tādā pašā tonī iesāku runāt ar ēnām, "Diemžēl neviens neies prom..."
Telpā sajutu uztraukumu.
"Lūcij! LŪCĪJ!" aiz sevis dzirdēju izmisīgos Alberta saucienus. Viņš sita pa stiklu, lai gan zināja, ka jēgas no tā nav.
Manis iesākto procesu varu pārtraukt tikai es pati. Tāda lūk šiem cilvēkiem ir uzskats pret cilvēka dzīvi. Ziedo sevi, lai glābtu citus.
Es nebiju gatava mirt. Un es arī nepadevos. Tikai retie zina, kas par gāzi tiek izmantota. Lai deaktivizētu savus ienaidniekus, tiek izmantota... LE-113. Tagad varēsim uzzināt, cik es esmu īpaša.
Ar mani jau veica eksperimentus. Es jau biju pakļauta LE-113 vairākas reizes, bet zinātniekus iegūtais rezultāts neapmierināja. Katru reizi es zaudēju samaņu uz vairākām stundām, pirms tam izbaudot LE-113 radītās halucinācijas. Dažreiz es uzreiz zaudēju samaņu, bet nekad nebija tā, ka es būtu spējusi pārvarēt indi.
60...59...58... Sākās atskaite.
"Kas notiek?" viens no vīriem pavērsa savu ieroci pret manu galvu un jautāja.
"Jūs esat lamatās...." es īsi atbildēju, "Un es arī..."
"Ko tu gribi ar to teikt?" cits vīrietis pievienojās sarunai.
"Nu ja jūs gribāt zināt..." es uz brīdi apklusu, "Mēs tagad mirsim..."
"Muļķības! Tu taču arī mirsi!" kāds iesaucās.
"Koorporācijas nodoms. Viens ziedo sevi, lai glābtu citus... Muļķīgs, bet neko darīt..."
"Apstādini!" pavēlēja cits.
"Nevaru," atbildēju, "Kad tika atslēgta M.I.A.S., tika atslēgta arī iespēja apstādināt jebkādus procesus. Es ieteiktu atvadīties..."
Protams, par to M.I.A.S. es sameloju. Bet vīri noticēja. Viņi noņēma savas maskas.
"Kas tagad notiks?" viens, zilacainais, iejautājās.
"Mēs tiksim nogalināti..." atbildēju.
Es pagriezos pret Albertu. Viņš jau atradās pie sienas un centās pārtraukt procesu, lai gan pats zināja, ka no tā jēgas nav.
Es devos uz to pusi, kur atradās Jukumšmurts. Vīri mani neapstādināja, jo bija pārāk aizņemti ar atvadām. Vai tiešām tie ir karavīri? Vārguļi...
3...2...1...
Izdzirdēju, kā vīri sāka krist. Viens pēc otra viņi sekoja. Es pasmaidīju. Lai gan es neko neizdarīju viņiem, tie mira. Sasniedzu jaunu nogalināšanas līmeni...
Sajutu, kā spēki sāk pamest mani. Lēnām slīdzēju lejup stiklam. Redzēju, kā Alberts atrāvās no monitora un pieskrēja pie stikla. Ar pēdējiem spēkiem es pievērsu Alberta uzmanību.
"Sagaidi mani no viņpasaules..." cik vien skaļi spēju ierunājos, kad tumsa jau bija mani aptvērusi.
Guli sladi, Lūcīj...
Iepriekšējā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-01001/665576
